ŪDENS
cilvēkam nepieciešams normālai organisma fiziol. procesu norisei, kā arī san. hig. un saimnieciskām vajadzībām.
Cilv. organismā apm. 65% ir ŪDENS, kas tajā piedalās barības vielu šķīdināšanā un tālākā pārnešanā ar asinīm, anabolisma un katabolisma procesos, sārņu izvadīšanā un arī ķermeņa t° regulēšanā. No cilv. organisma ŪDENS izdalās ar sviedriem, izelpoto gaisu, urīnu un izkārnījumiem. Lai apmierinātu visas organisma prasības, atkarībā no klimata apstākļiem, veicamā darba smaguma un apkārtējās gaisa t° pieaugušam cilv. dienā jāuzņem 2,5—3l ŪDENS gan dzeramā ŪDENS veidā, gan ar pārtikas produktiem.
Ja cilv. neuzņem pietiekami daudz ŪDENS, mainās osmotiskais spiediens starpaudu šķidrumos un arī daudzas vielmaiņas reakcijas.
Ja cilv. nesaņem nemaz ŪDENS, jau pēc dažām dienām var iestāties nāve. Kaitīga ir ari ŪDENS pārmērīga uzņemšana, jo mainās ŪDENS un minerālvielu līdzsvars organismā, palielinās asinsrites sistēmas, nieru u.c. orgānu slodze. Bez dzeramā ŪDENS cilv. vēl nepieciešams ŪDENS saimnieciskām un sadzīves vajadzībām; to izmanto personiskajai higiēnai, norūdīšanās procedūrām, dzīvojamo telpu un drēbju tīrīšanai, ielu laistīšanai u.c. vajadzībām. Saimnieciskām un sadzīves vajadzībām paredzētā ūdensapgādes norma iedz-iem atkarīga gk. no apdzīvotās vietas labiekārtojuma, t.i., vai apdzīvotajā vietā ir daļēja vai pilnīga ūdensvada un kanalizācijas sistēma vai arī vietējā ūdensapgādes sistēma.
ŪDENS patēriņa norma diennaktī uz 1 cilv,: pilsētās, kur ierīkots ūdensvads un kanalizācija, ir 150l; pilsētās, kur ir ierīkota daļēja kanalizācija, — 90l; pilsētās, kur nav kanalizācijas, pilsētciematos un uz laukiem — 40—60l. Lielākās labiekārtotās pilsētās — 200—500l. ūdenim ir liela epidemiol. nozīme.
Ar netīru ŪDENS var izplatīties dažādas zarnu inf. slimības (holera, vēdertīfs, dizentērija u.c.), kā arī helmintozes. ūdensapgādes avots var inficēties no slimu cilv. un baktēriju nēsātāju izdalījumiem. Bīstami šajā ziņā var būt slimnīcu (sevišķi inf. slimnīcu) notekūdeņi. Par ūdensapgādes avota inficēšanās cēloni var būt arī kuģu netīro ŪDENS iepludināšana, veļas mazgāšana ūdenstilpē u.tml. Patogēnie mikroorganismi, zarnu inf. slimību ieros-i var saglabāt savu virulenci vaļējos ūdensapgādes avotos vairākus mēn., kaut arī to lielākā daļa aiziet bojā pirmajās ned. Ar ŪDENS var izplatīties arī antropozoonozes, piem., leptospirozes, tularēmija, bruceloze u.c. ūdensapgādes avotā slimību ieros-i var iekļūt ar slimu grauzēju vai citu dzīvn. izdalījumiem.
Cilv. var inficēties dažādi — dzerot šādu netīru ŪDENS, peldoties, mazgājot veļu utt. Lai dzeramais ŪDENS atbilstu san. hig. prasībām, tam jābūt atsvaidzinošam (t 8—12°). caurspīdīgam, bezkrāsainam, bez piegaršas un smakas. Tas nedrīkst būt kaitīgs cilv. veselībai (saturēt indīgas vai radioaktīvas vielas, patogēnus mikroorganismus vai citus slimību ieros.). Arī nepatogēniem mikroorganismiem jābūt ierobežotā daudzumā. Šīs prasības ir apkopotas dzeramā ŪDENS Valsts standartā.
Dzeramajam ŪDENS ūdensvada tīklā jāatbilst šādām prasībām: duļķainībai, salīdzinot pēc standarta skalas, jābūt ne lielākai par 1,5 mg/l; krāsainība nedrīkst pārsniegt 20 grādus; garšas un smakas intensitāte nedrīkst pārsniegt 2 balles. Novērtējot centralizētā ūdensvada ŪDENS ķīm. sastāvu, nosaka tajā izšķīdušās minerālvielas. Kalcija un magnija sāļi nosaka ŪDENS cietības pakāpi, kuru izteic grādos vai miligramekvivalentos uz litru; dzeramā ŪDENS cietība nedrīkst pārsniegt 7 mgekv./l Ja ŪDENS cietība palielināta un tam ir nepatīkama piegarša, tas nav piemērots saimnieciskām vajadzībām.
Palielināts hlorīdu un sulfātu daudzums piešķir ūdenim sāļi rūgtu piegaršu un nomāc kuņģa sekrēciju. Hlorīdu daudzums dzeramajā ŪDENS nedrīkst pārsniegt 350 mg/l, sulfātu — 500 mg/l. No augsnes ŪDENS var ieskaloties arī dažādi mikroelementi, no kuriem sīkāk izpētīti fluors un jods. ūdenī to nedrīkst būt par maz, bet arī ne pārāk daudz. Ja cilv. organisms uzņem maz fluora jonu, rodas fluora nepietiekamība, kas veicina zobu kariesa rašanos. Pieļaujamā fluora jonu koncentrācija ūdenī ir 0,7—1,5 mg/l. Ja fluora jonu daudzums pārsniedz pieļaujamo, cilvēkiem, kas lieto šādu ŪDENS, cieš vispirms zobi; ja fluora jonu daudzums ūdenī pārsniedz 5 mg/l, cieš visa kaulu sistēma — izveidojas fluoroze.
LPSR augsnē un arī ŪDENS ir samazināts fluora jonu daudzums. mikroelements jods ir nepieciešams vairogdziedzera normālai darbībai. Apvidos, kur augsnē un līdz ar to arī ŪDENS maz joda, iedz-iem novērojama vairogdziedzera slimība — endēmiskais kākslis. Dažādu toksisko vielu piejaukums dzeramajā ŪDENS saistīts ar rūpnīcu notekūdeņu iepludināšanu ūdenstilpēs.
Pad. higiēnisti izstrādājuši maksimālo pieļaujamo koncentrāciju ūdenī svinam, arsēnam, cinkam u.c. Katras vielas maksimālā pieļaujamā koncentrācija ir norādīta dzeramā ŪDENS kvalitātes Valsts standartā.
ūdens tīrības raksturošanai izmanto netiešus bakterioloģiskos rādītājus, nosakot ūdenī zarnu nūjiņas (Escherichia coli) daudzumu. Analīžu rezultātus izsaka ar kolititru vai koliindeksu.
Kolititrs ir mazākais ŪDENS daudzums, kurā atrod 1 zarnu nūjiņu; jo mazāks kolititrs, jo lielāka ir ŪDENS piesārņotība. Koliindekss rāda zarnu nūjiņu skaitu vienā 1 ūdens. Pēc ūdensvada ŪDENS Valsts standarta, kolititram jābūt ne mazākam par 300 ml, koliindeksam 3, saprofītisko baktēriju skaitam — ne vairāk par 100 vienā ml ūdens. Šis standarts neattiecas uz ŪDENS kvalitātes novērtēšanu šahtveida akās, kur jāņem vērā šādi noteikumi: caurspīdīgumam jābūt ne mazākam par 30 cm, krāsas intensitātei — ne lielākai par 40 grādiem, garšai un smakai — ne vairāk par 2 ballēm, cietībai — 14 mgekv./l, kolititram — ne mazākam par 100 ml.
ŪDENS kvalitātes raksturošanai izmanto arī ķīmiskos rādītājus, pēc kuriem spriež, vai augsne, kurai cauri filtrējas ŪDENS, piesārņota ar organiskām vielām un to sadalīšanās produktiem (amonjaku, nitrītiem, nitrātiem). Organisko vielu daudzumu ūdenī raksturo t.s. oksidēšanās skaitlis, kas nedrīkst pārsniegt 4 mg O2/l. Amonija sāļu daudzums nedrīkst pārsniegt 0,1 mg/l, nitrītu — 0,002 mg/l, nitrātu — 10 mg/l.
Cilv. organismā apm. 65% ir ŪDENS, kas tajā piedalās barības vielu šķīdināšanā un tālākā pārnešanā ar asinīm, anabolisma un katabolisma procesos, sārņu izvadīšanā un arī ķermeņa t° regulēšanā. No cilv. organisma ŪDENS izdalās ar sviedriem, izelpoto gaisu, urīnu un izkārnījumiem. Lai apmierinātu visas organisma prasības, atkarībā no klimata apstākļiem, veicamā darba smaguma un apkārtējās gaisa t° pieaugušam cilv. dienā jāuzņem 2,5—3l ŪDENS gan dzeramā ŪDENS veidā, gan ar pārtikas produktiem.
Ja cilv. neuzņem pietiekami daudz ŪDENS, mainās osmotiskais spiediens starpaudu šķidrumos un arī daudzas vielmaiņas reakcijas.
Ja cilv. nesaņem nemaz ŪDENS, jau pēc dažām dienām var iestāties nāve. Kaitīga ir ari ŪDENS pārmērīga uzņemšana, jo mainās ŪDENS un minerālvielu līdzsvars organismā, palielinās asinsrites sistēmas, nieru u.c. orgānu slodze. Bez dzeramā ŪDENS cilv. vēl nepieciešams ŪDENS saimnieciskām un sadzīves vajadzībām; to izmanto personiskajai higiēnai, norūdīšanās procedūrām, dzīvojamo telpu un drēbju tīrīšanai, ielu laistīšanai u.c. vajadzībām. Saimnieciskām un sadzīves vajadzībām paredzētā ūdensapgādes norma iedz-iem atkarīga gk. no apdzīvotās vietas labiekārtojuma, t.i., vai apdzīvotajā vietā ir daļēja vai pilnīga ūdensvada un kanalizācijas sistēma vai arī vietējā ūdensapgādes sistēma.
ŪDENS patēriņa norma diennaktī uz 1 cilv,: pilsētās, kur ierīkots ūdensvads un kanalizācija, ir 150l; pilsētās, kur ir ierīkota daļēja kanalizācija, — 90l; pilsētās, kur nav kanalizācijas, pilsētciematos un uz laukiem — 40—60l. Lielākās labiekārtotās pilsētās — 200—500l. ūdenim ir liela epidemiol. nozīme.
Ar netīru ŪDENS var izplatīties dažādas zarnu inf. slimības (holera, vēdertīfs, dizentērija u.c.), kā arī helmintozes. ūdensapgādes avots var inficēties no slimu cilv. un baktēriju nēsātāju izdalījumiem. Bīstami šajā ziņā var būt slimnīcu (sevišķi inf. slimnīcu) notekūdeņi. Par ūdensapgādes avota inficēšanās cēloni var būt arī kuģu netīro ŪDENS iepludināšana, veļas mazgāšana ūdenstilpē u.tml. Patogēnie mikroorganismi, zarnu inf. slimību ieros-i var saglabāt savu virulenci vaļējos ūdensapgādes avotos vairākus mēn., kaut arī to lielākā daļa aiziet bojā pirmajās ned. Ar ŪDENS var izplatīties arī antropozoonozes, piem., leptospirozes, tularēmija, bruceloze u.c. ūdensapgādes avotā slimību ieros-i var iekļūt ar slimu grauzēju vai citu dzīvn. izdalījumiem.
Cilv. var inficēties dažādi — dzerot šādu netīru ŪDENS, peldoties, mazgājot veļu utt. Lai dzeramais ŪDENS atbilstu san. hig. prasībām, tam jābūt atsvaidzinošam (t 8—12°). caurspīdīgam, bezkrāsainam, bez piegaršas un smakas. Tas nedrīkst būt kaitīgs cilv. veselībai (saturēt indīgas vai radioaktīvas vielas, patogēnus mikroorganismus vai citus slimību ieros.). Arī nepatogēniem mikroorganismiem jābūt ierobežotā daudzumā. Šīs prasības ir apkopotas dzeramā ŪDENS Valsts standartā.
Dzeramajam ŪDENS ūdensvada tīklā jāatbilst šādām prasībām: duļķainībai, salīdzinot pēc standarta skalas, jābūt ne lielākai par 1,5 mg/l; krāsainība nedrīkst pārsniegt 20 grādus; garšas un smakas intensitāte nedrīkst pārsniegt 2 balles. Novērtējot centralizētā ūdensvada ŪDENS ķīm. sastāvu, nosaka tajā izšķīdušās minerālvielas. Kalcija un magnija sāļi nosaka ŪDENS cietības pakāpi, kuru izteic grādos vai miligramekvivalentos uz litru; dzeramā ŪDENS cietība nedrīkst pārsniegt 7 mgekv./l Ja ŪDENS cietība palielināta un tam ir nepatīkama piegarša, tas nav piemērots saimnieciskām vajadzībām.
Palielināts hlorīdu un sulfātu daudzums piešķir ūdenim sāļi rūgtu piegaršu un nomāc kuņģa sekrēciju. Hlorīdu daudzums dzeramajā ŪDENS nedrīkst pārsniegt 350 mg/l, sulfātu — 500 mg/l. No augsnes ŪDENS var ieskaloties arī dažādi mikroelementi, no kuriem sīkāk izpētīti fluors un jods. ūdenī to nedrīkst būt par maz, bet arī ne pārāk daudz. Ja cilv. organisms uzņem maz fluora jonu, rodas fluora nepietiekamība, kas veicina zobu kariesa rašanos. Pieļaujamā fluora jonu koncentrācija ūdenī ir 0,7—1,5 mg/l. Ja fluora jonu daudzums pārsniedz pieļaujamo, cilvēkiem, kas lieto šādu ŪDENS, cieš vispirms zobi; ja fluora jonu daudzums ūdenī pārsniedz 5 mg/l, cieš visa kaulu sistēma — izveidojas fluoroze.
LPSR augsnē un arī ŪDENS ir samazināts fluora jonu daudzums. mikroelements jods ir nepieciešams vairogdziedzera normālai darbībai. Apvidos, kur augsnē un līdz ar to arī ŪDENS maz joda, iedz-iem novērojama vairogdziedzera slimība — endēmiskais kākslis. Dažādu toksisko vielu piejaukums dzeramajā ŪDENS saistīts ar rūpnīcu notekūdeņu iepludināšanu ūdenstilpēs.
Pad. higiēnisti izstrādājuši maksimālo pieļaujamo koncentrāciju ūdenī svinam, arsēnam, cinkam u.c. Katras vielas maksimālā pieļaujamā koncentrācija ir norādīta dzeramā ŪDENS kvalitātes Valsts standartā.
ūdens tīrības raksturošanai izmanto netiešus bakterioloģiskos rādītājus, nosakot ūdenī zarnu nūjiņas (Escherichia coli) daudzumu. Analīžu rezultātus izsaka ar kolititru vai koliindeksu.
Kolititrs ir mazākais ŪDENS daudzums, kurā atrod 1 zarnu nūjiņu; jo mazāks kolititrs, jo lielāka ir ŪDENS piesārņotība. Koliindekss rāda zarnu nūjiņu skaitu vienā 1 ūdens. Pēc ūdensvada ŪDENS Valsts standarta, kolititram jābūt ne mazākam par 300 ml, koliindeksam 3, saprofītisko baktēriju skaitam — ne vairāk par 100 vienā ml ūdens. Šis standarts neattiecas uz ŪDENS kvalitātes novērtēšanu šahtveida akās, kur jāņem vērā šādi noteikumi: caurspīdīgumam jābūt ne mazākam par 30 cm, krāsas intensitātei — ne lielākai par 40 grādiem, garšai un smakai — ne vairāk par 2 ballēm, cietībai — 14 mgekv./l, kolititram — ne mazākam par 100 ml.
ŪDENS kvalitātes raksturošanai izmanto arī ķīmiskos rādītājus, pēc kuriem spriež, vai augsne, kurai cauri filtrējas ŪDENS, piesārņota ar organiskām vielām un to sadalīšanās produktiem (amonjaku, nitrītiem, nitrātiem). Organisko vielu daudzumu ūdenī raksturo t.s. oksidēšanās skaitlis, kas nedrīkst pārsniegt 4 mg O2/l. Amonija sāļu daudzums nedrīkst pārsniegt 0,1 mg/l, nitrītu — 0,002 mg/l, nitrātu — 10 mg/l.
Komentāri: 0 no 0