MEDICĪNA

Komentāri
Latīņu val.: medicīna
Skaidrojums: lat. medicīna ārstniecībā, dziedniecība
— zinātne par cilv. organisma uzbūvi, funkcijām un slimībām (to izcelsmi, norisi, diagnostiku, ārstēšanu un profilaksi), kā arī dažādu praktisku pasākumu kopums cilv. veselības nostiprināšanai, ilgstošai darbaspēju saglabāšanai, dzīves un darba apstākļu uzlabošanai, mūža pagarināšanai.

MEDICĪNA attīstību nosaka ražošanas spēku attīstības līmenis un ražošanas attiecību raksturs, dabaszinātņu un tehnikas sasniegumi, kā arī filozofijas attīstības un vispārējās kultūras līmenis. Katrā sabiedriski ekonomiskajā formācijā MEDICĪNA bijusi īpaša attīstības līnija, kas mainījusies arī vienas formācijas ietvaros atkarībā no zinātnes, tehnikas un ekonomikas attīstības noteiktā laika periodā. MEDICĪNA pamatvirzieni ir profilakse, diagnostika, terapija un rehabilitācija.

MEDICĪNA nozares nosacīti iedala medicīniski biol., klīn. un medicīniski sociālās un higiēnas nozarēs. Medicīniski biol. nozares ir atbilstošo bioloģijas zinātņu daļa. Pie tām pieder morfoloģijas zinātnes — anatomija, histoloģija, citoloģija, embrioloģija, kas pētī cilv. ķermeņa uzbūvi; fizioloģija, kas pētī organisma funkcijas; patoloģija (patol. anatomija un patol. fizioloģija), kas noskaidro patol. procesu rašanās, attīstības un norises vispārējās likumsakarības; bioķīmija un biofizika (arī imunoloģija) pētī fiziol. un patol. procesus organismā ķīmijas un fizikas aspektā; farmakoloģija un toksikoloģija noskaidro medikamentu iedarbību uz cilv. organismu un to toksiskumu. Šajā grupā ietilpst arī mikrobioloģija (↑ arī bakterioloģija, virusoloģija) un parazitoloģija, kuras pētī infekcijas slimību ieros-us, kā arī med. ģenētika, kas nodarbojas ar iedzimtības problēmām un to saistību ar cilv. patoloģiju.

Klīn. nozarēm raksturīga diferenciācija — zin. nozaru sazarošanās, specializēšanās, kā arī integrācija — dažādu MEDICĪNA nozaru apvienošanās teorētisko vai praktisko uzdevumu risināšanai, veidojot jaunas nozares. Terapija (t.s. iekšķīgās slimības) ietver gastroenteroloģiju, geriatriju (↑ gerontoloģija). hematoloģiju, kardioloģiju, reimatoloģiju, klīn. endokrinoloģiju, neiroloģiju, pulmonoloģiju u.c.
Klīn. nozaru grupā ietilpst arī anestezioloģija, ārstnieciskā fizkultūra, dermatoloģija, dzemdniecība, fizioterapija, fliziatrija, ginekoloģija, kurortoloģija, ķirurģija, neiroķirurģija, neiropatologi ja, oftalmoloģija, onkoloģija, ortopēdija, otorinolaringoloģija, pediatrija, psihiatrija, med. radioloģija, reanimatoloģija, rentgenoloģija, stomatoloģija, traumatoloģija, uroloģija, veneroloģija u.c. nozares.
Medicīniski sociālās un higiēas nozares pētī ārējās vides ietekmi uz cilv. organismu un dažādus iedz-u veselības uzlabošanas pasākumus. Pie tām pieder sociālā higiēna un veselības aizsardzības organizācija, higiēna, bērnu un pusaudžu higiēna, darba higiēna, komunālā higiēna, radiācijas higiēna, uztura higiēna, epidemiologi ja, medicīnas ģeogrāfija u.c. Pie šās grupas pieskaita arī MEDICĪNA deontoloģiju — mācību par ārsta juridiskajiem, profes. un morālajiem pienākumiem. Sociālie aspekti ir visām MEDICĪNA nozarēm un mērķtiecīgi izveidotiem zinātnes un prakses kompleksiem (kara MEDICĪNA, kosmiskā MEDICĪNA, sporta medicīna, tiesu medicīna u.c.). Atsevišķu grupu zin. nozares bieži savā starpā saistītas, piem., mikrobioloģija ar epidemioloģiju, bērnu un pusaudžu higiēna ar pediatriju. Eksperimentālā metode, kas raksturīga teorētiskās MEDICĪNA nozarēm, ieviešas arī citās MEDICĪNA nozarēs.

Pirmatnējās kopienas iekārtā cilv. gadu tūkstošu ilgā pieredzē uzkrāja primitīvas zināšanas tautas higiēnā un tautas medicīnā, iepazina ārstniecības augus, dzīvn. izcelsmes ārsta. līdzekļus, dabas dziednieciskos faktorus. Tautas priekšstatus par slimību izcelšanos, ārstn. līdzekļu un paņēmienu izvēli ietekmēja pirmatnējā reliģija. Demonoloģiskās atziņas tautas medicīnā radīja pūšļošanu. Ziņas par MEDICĪNA attīstību pirmatnējās kopienas un verdzības iekārtā sniedz arheoloģija, etnogrāfija, antropoloģija, paleopatoloģija, rakstu pieminekļi u.c.

Verdzības iekārtā radās pirmie profes. ārsti. No tautas MEDICĪNA, kuras pamatā bija stihiski materiālistiskais priekšstats par pasauli, izveidojās zin. MEDICĪNA, bet reliģijas ietekmē attīstījās tempļu MEDICĪNA. Pakāpeniski pilnveidojās empīriski uzkrātās zināšanas un tautas MEDICĪNA racionālie ārstēšanas paņēmieni. Tika lietotas dažādas ķir. metodes, piem., trepanācija, ķeizargrieziens; veidojās priekšstats par anat. un fiziol., dietētiku, grūtnieces un nedēļnieces higiēnu, slimību profilakses jautājumiem. Senajā Ķīnā lietoja adatu terapiju, bet Indijā izdarīja pirmās plastiskās operācijas. Pirmās MEDICĪNA skolas radās Grieķijā. Tajās veidojās pirmās atziņas par slimību patoģenēzi un ārstēšanas principiem. Zin. MEDICĪNA pamatlicējs bija Hipokrāts (apm. 460.—377.g.p.m.ē.), kas norādīja uz dzīves veida un apkārtējās vides nozīmi slimību izcelsmē, izstrādāja mācību par konstitūcijas un temperamenta pamattipiem, mācību par humorālo patol. (slimības rodas, ja ārēju faktoru ietekmē tiek traucēta šķidrumu sajaukšanās organismā), pamatoja individuālas pieejas nepieciešamību slimību diagnostikā un cilvēku ārstēšanā, rakstīja par ārsta ētikas jautājumiem. Grieķijā joprojām eksistēja tempļu MEDICĪNA. Par MEDICĪNA patronu uzskatīja Asklēpiju (Romā — Eskulāpiju). Slimniekus ārstēja Asklēpijam celto tempļu dziednīcās — asklepeijonos vai ārstu mājas dziednīcās — jatrejās. Aleksandrijas ārstu Erasistrata un Herofila (4.—3. gs. p.m.ē.) pētījumi papildināja zināšanas par cilvēka organisma uzbūvi un funkcijām.

Sanitārijas un higiēnas elementi atrodami visās verdzības iekārtas valstīs, taču šo nozaru uzplaukums vērojams gk. Senajā Romā, kur bija ūdensvads, kanalizācija, pirtis. Romā arī radās pirmās san. un kara MEDICĪNA organizācijas,, speciāls pilsētas ārstu dienests, san. likumdošana. Ievērojamākais Romas ārsts bija Galēns (apm. 130.—200. g.), kas apkopoja iepriekšējās zināšanas anatomijā, fizioloģijā, patoloģijā, terapijā, dzemdniecībā, higiēnā, farmakoloģijā un farmakognozijā (galēniskie preparāti), katrā no tām sniegdams daudz jauna. Galēna uzskatus ietekmēja Platona un Aristoteļa filozofija. Viņa eklektiskās teleoloģiskās atziņas atbalstīja kristiešu baznīca un padarīja tās par MEDICĪNA dogmu, kas valdīja līdz pat renesanses laikmetam.

Pēc Rietumromas impērijas sairšanas par antīkās kultūras un med. attīstības centru kļuva Bizantija, kurā ietilpa senās un hellēniskās kultūras valstis — Ēģipte, Mezopotāmija, Grieķija, Mazāzija. Bizantijas impērijā radās pirmās lielās civilās slimnīcas, darbojās MEDICĪNA skolas. Bizantijas ārstu Oribazija, Amīdas Aēcija u.c. enciklopēdiskie MEDICĪNA darbi bija sistematizētu MEDICĪNA zināšanu un praktiskās pieredzes sakopojumi. MEDICĪNA zināšanu tālāku attīstību sekmēja arābu kalifātu un Vidusāzijas zinātnieku darbi. Gebers, Abu Bakrs Razi, Ibn Abass, Maimuns u.c. sarakstījuši daudz darbu par praktiskās MEDICĪNA jautājumiem, par personisko un sab. higiēnu, ķīmijas izmantošanu medicīnā. Viens no izcilākajiem ārstiem pasaules vēsturē — Ibn Sīna (980.—1037. g., Eiropā pazīstams ar Avicennas vārdu) papildināja atziņas diagnostikā, iekšķīgo slimību ārstēšanā, ķirurģijā, pediatrijā; sarakstīja enciklopēdisko «Medicīnas kanonu».

Feodālisma laikmetam Rietumeiropā raksturīgi daudzi kari un epidēmijas, tāpēc izveidojās klosteru hospitāli, lazaretes, tika ieviesta karantīna. Pirmās MEDICĪNA fakultātes radās 11.—12. gs. Eiropas universitātēs (Salerno, Padujā, Boloņā, Monpeljē), taču MEDICĪNA progresu kavēja sholastika. Ķir. bija gk. zemākā MEDICĪNA personāla — pirtnieku un bārddziņu ziņā; tie apvienojās amatu brālībā (cunftē). Bija arī ceļojošie ārsti. MEDICĪNA doktori nodarbojās vienīgi ar iekšķīgo slimību ārstēšanu, viņu pakalpojumi bija pieejami tikai feodāļiem.
Maskavas valstī vienlaikus ar klosteru MEDICĪNA attīstījās tautas MEDICĪNA. Saglabājušies daudzi manuskripti (sākot ar 16. gs.) par dažādiem ārstn. jautājumiem.
Arī Baltijā šajā laikā attīstījās tautas MEDICĪNA, radās izpratne par derīgu dziedniecības līdz. lietošanu, veidojās tautas higiēnas atziņas. Feodālisma laikmetā caur Kijevas Krievzemi Baltijā nonāca krievu, Bizantijas un Senās Grieķijas med. atziņas, caur Rietumeiropu — latīņu MEDICĪNA tradīcijas. 1220.g. Rīgā nodibināts pirmais (Sv. Jura) hospitālis. 14. gs. Rīgā un nedaudz vēlāk arī Latvijas provinces pilsētās radās pirmās aptiekas ar aptiekas dārzu, kurā kultivēja ārstn. augus. Vēl agrāk Rīgā bijušas «aptiekāru bodes» (minētas 1291. g.), kurās pārdoti ārstn. līdzekļi, dažādas garšvielas, alkoholiski dzērieni. 1360. g. Rīgā pirmo reizi minēts ārsts administrators (Sfadtphysikus).

Strauja MEDICĪNA attīstība sākās renesanses laikmetā. Zin. anatomijai pamatus lika MEDICĪNA. Vezālijs, kas, izdarījis daudzas sekcijas, aprakstīja cilv. ķermeņa uzbūvi un funkcijas, vērsās pret Galēna uzskatiem un sholastu dogmām. Kontagiozo (lipīgo) slimību klasifikāciju izveidoja itāliešu zinātnieks Dž. Frakastoro. Viņš izšķīra 3 inficēšanās ceļus: tiešā saskarē ar slimnieku, ar priekšmetu starpniecību un no attāluma. Dž. Frakastoro pirmais izsmeļoši aprakstīja sifilisu un ieteica to ārstēt ar dzīvsudrabu. Par zin. ķir. pamatlicēju uzskata franču ārstu A.Parē.
Eksperimentu un novērojumu medicīnā ieviesa vācu ārsts un zinātnieks Paracelzs. Viņš kritizēja galēnismu un humorālo patol., ieviesa ārstn-ā dažādas ķīm. vielas un minerālūdeņus, nodibināja jaunu virzienu medicīnā — jatroķīmiju, kas izskaidroja slimību rašanos un izārstēšanu ar pārmaiņām organismā norisošajos ķīm. procesos. Šo virzienu attīstīja holandiešu zinātnieks J. van Helmonts, kas aprakstīja fermentācijas procesus, gremošanu kuņģī, ieviesa terminu «gāze». 17. gs. izveidojās līdzīgs virziens — jatrofizika, kas izskaidroja slimību rašanos un izārstēšanu ar fizikāliem līdzekļiem. Viens no jatrofizikas pamatlicējiem bija itāliešu zinātnieks S. Santorio, kas pētīja cilvēka organisma vielmaiņu, attīstīja solidārās patoloģijas mācību. MEDICĪNA attīstību ļoti ietekmēja angļu filozofa materiālista F. Bekona izstrādātā un propagandētā eksperimentālā pētīšanas metode. Līdzīgi viņam arī franču zinātnieks R. Dekarts nodarbojās ar anat. un fiziol. pētījumiem un centās savu pētījumu datus izskaidrot ar fizikas (jatrofizikas) un filozofijas vispārējiem principiem. R. Dekarts viens no pirmajiem zinātniski aprakstīja reflektorisko aktu. 16.—17. gs. strauji attīstījās anat. pētījumi. Zinātnieki aprakstīja dažādus cilv. organisma anat. struktūras elementus. Asinsvadu anat. pētījumu rezultātā tika atklāta asinsrite. Vispirms aprakstīja mazo (plaušu) asinsrites loku (M. Servēts 1553. g., M. Kolombo 1559. g.), tad vēnu vārstuļus (H. Fabrīcijs 1574. g.) un lielo asinsrites loku (zin. fizioloģijas un embrioloģijas pamatlicējs V. Hārvijs 1628. g.).

Spilgts piemērs fizikas ietekmei uz MEDICĪNA attīstību ir mikroskopa atklāšana. 1676. g. Nīderlandes biologs A. van Lēvenhūks aprakstīja dzīvas mikroskopiskas būtnes, likdams pamatus mikrobioloģijai. Itāliešu ārsts un biologs M. Malpigi atklāja kapilāro asinsriti un līdz ar to pabeidza asinsrites mehānisma aprakstīšanu. 18. gs. sākās aprakstošās MEDICĪNA attīstības beigu posms — primārā sistematizācija. Radās daudz dažādu «sistēmu», ar kurām zinātnieki centās izskaidrot slimību rašanos un pamatot ārstēšanas principus. Animisma (to nodibināja vācu ārsts G. Štāls) pārstāvji atzina, ka visām lietām ir dvēsele, ka slimība ir dvēseles kustību rezultāts. Vitālisma atziņu paudēji (franču ārsti T. Bordē, P. Bartezs, M. Bišā, vācu zinātnieks J. Blūmenbahs u.c.) aizstāvēja uzskatu, ka organisms ir orgānu federācija un ka orgāni, audi un šūnas izdala asinīs vielas, kas ietekmē citas ķermeņa daļas; visus dzīvības procesus tie izskaidroja ar īpašu nemateriālu faktoru darbību, kuri atrodoties dzīvos organismos.
Itāliešu zinātnieki L. Galvāni un MEDICĪNA, Volta pētīja «dzīvnieku elektrību» un ārstēšanu ar elektrisko strāvu; austriešu ārsts F. Mesmers izveidoja mācību par «dzīvnieku magnētismu». Jaunu ārstn. sistēmu — homeopātiju nodibināja vācu ārsts Z. Hānemanis. Skotu zinātnieks V. Kalens radīja «nervu patoloģijas» teoriju, kuras pamatā bija atziņa par «nervu principa» noteicošo nozīmi organisma eksistencē. Viņa skolnieks Dž. Brauns izstrādāja citu teoriju — t.s. braunismu, kas pauda atziņu, ka dzīvību uztur organisma spēja reaģēt uz kairinājumu; pārāk liela vai maza kairinamība izraisa slimību. Savukārt franču zinātnieks F. Brusē un viņa piekritēji par visu slimību cēloni uzskatīja pārāk lielu vai mazu kuņģa kairinājumu. Spekulatīvās metafiziskās sistēmas, kuru pamatā bija kāda atklājuma vai, principa absolutizēšana, kritizēja daudzi zinātnieki. Neuzticība dažādām sistēmām izskanēja aicinājumā atgriezties pie Hipokrata, izmeklēt slimu organismu kā vienotu veselu, izdarīt rūpīgus novērojumus (angļu ārsts T. Sidenhems). Rūpīgu slimnieka novērošanas metodi savā pedagoģiskajā un klīn. darbā ieviesa Nīderlandes ārsts H. Būrhāve, vācu ārsts K. Hūfelands, krievu ārsti S. Zibeļins, M. Mudrovs un daudzi citi. 17.—18. gs. franču ārsti filozofi Z. Lametrī, P. Kabaniss u.c. izmantoja dabaszinātņu sasniegumus, lai kritizētu spekulatīvās sistēmas un pamatotu materiālistiskos priekšstatus par organismu un slimībām.

17. un 18. gs. mijā Krievijā risinājās svarīgi notikumi, kas ietekmēja visas valsts dzīves nozares: ekonomiku, politiku, kultūru, arī MEDICĪNA. Šajā laikā tika veikti pirmie pasākumi karavīru veselības nodrošināšanai un stiprināšanai, izdots hospitāļu ģenerālreglaments. Radās pirmie mirstības un dzimstības uzskaites mēģinājumi, sāka pētīt dziednieciskos minerālavotus. 1763. g. tika izveidots MEDICĪNA pārvaldes orgāns — Medicīnas kolēģija, organizētas pirmās MEDICĪNA skolas, nodibināta medicīnas ķir. akadēmija. Liela nozīme MEDICĪNA attīstībā bija 1724. g. dibinātajai Zinātņu akadēmijai. Zinātnieki lika pamatus krievu anat. terminoloģijai (A. Protasovs), pētīja tautas ārstn. līdzekļus (I. Ļepjohins, N. Ozereckovskis), pievērsās sabiedriskās MEDICĪNA jautājumiem (S. Zibeļins), mātes un bērna veselības aizsardzībai un MEDICĪNA botānikai (Ņ. Ambodiks Maksimovičs), sarakstīja pirmos darbus mikroskopijā (M. Terehovskis, A. Šumļanskis), apkaroja epidēmijas (D. Samoilovičs). Krievijas progresīvo zinātnieku uzskatiem un darbībai raksturīgs demokrātisms, patriotisms un materiālisms.

Kaut arī 18. gs. Latvijā nebija MEDICĪNA zinātnes centru, daudzi ārsti kļuva par ievērojamiem zinātniekiem, strādāja Rīgā, Jelgavā u.c. Latvijas pilsētās, kā arī Krievijā un Vācijā.
No 1710. g. Rīgā darbojās kara hospitālis, kurā strādājuši daudzi ievērojami ārsti (N. Pirogovs). 1753. g. Rīgā atvēra anat. teātri, kas darbojās līdz 1824. gadam. Vidzemē (pirmo reizi Krievijā) tika izdarīta baku variolācija (A. Sulins 1756. g., F. Rīls 1763. g.). Arī pirmie baku vakcinācijas popularizētāji Krievijā bija Rīgas ārsti O. Hūns (pirmā vakcinācija 1800. g.), J. Ramms un K. Zommers. Jelgavā (1765.—1766. g.) iznāca pirmais MEDICĪNA nedēļas izdevums Krievijā («Der Landarzt»); pēc dažiem gadiem pirmais periodiskais MEDICĪNA izdevums latviešu valodā — «Latviešu Ārsts»; abus izdeva ārsts P. Vilde.

18. gs. sāka pētīt Latvijas kūrortu dziednieciskos faktorus. Pieaugot rūpnieciskajai ražošanai, palielinājās zinātnieku interese par arodslimībām. Arodpatoloģijas un darba higiēnas pamatus 18. gs. sākumā lika itāliešu zinātnieks iemeslus un ieteica konkrētus profilakses pasākumus. Zinātnieki sāka analizēt saslimstības un mirstības cēloņus, risināt iedz. veselības aizsardzības problēmas. Anglijā Dž. Graunts un V. Petijs izstrādāja statistiskas metodes iedz. veselības pētīšanai. M. Lomonosovs analizēja saslimstības un mirstības cēloņus Krievijā.

Austriešu ārsts J. Franks, kas vairākus gadus strādāja arī Krievijā, ungāru ārsts Z. Husti u.c. izstrādāja koncepciju par «medicīnisko policiju». Tas bija pirmais mēģinājums sistematizēt un reglamentēt san. uzraudzības likumdošanu, sab. un personiskās higiēnas noteikumus. 18. gs. beigās un 19. gs. sākumā vairākās valstīs tika publicēti medicīniski topogrāfiski apraksti un san. statistiski pētījumi, kas pierādīja dažādu iedz. grupu veselības stāvokļa atkarību no darba un sadzīves apstākļiem. Par Baltijas iedz. saslimstību, medicīnisku apkalpošanu un san. stāvokli plašu materiālu sakopoja Rīgas ārsts O. Hūns.

Klīn. MEDICĪNA attīstību 18.—19. gs. sekmēja jaunu objektīvās izmeklēšanas metožu atklāšana un jau esošo pilnveidošana. Tika atklāta un ieviesta perkusija (austriešu ārsts L. Auenbrugers 1761. g., franču ārsts Z. Korvizārs 1808. g,), izgudrots stetoskops un likti pamati auskultācijai (franču ārsts R. Laeneks 1819. g.). Sāka lietot arī dažādas endoskopijas metodes: auss spoguli ar apgaismotāju un reflektoru (austriešu ķirurgs F.Bocīni 1807. g.), ezofagoskopu un gastroskopu (poļu ķirurgs J. Mikuličs Radeckis 1881. g.), rektoskopu (amerikāņu ķirurgs H. Kelijs 1895. g.), bronhoskopu (vācu laringologs G. Kilians 1898. g.). Tika konstruēts hemoglobinometrs (angļu ārsts V. Goverss 1879. g.), aparāts asinsspiediena noteikšanai (itāliešu firsts Š. RivaRoči 1896. g.). Rīgā A. Hākens konstruēja uretroskopu un izdarīja uretroskopiju (1862. g.) un cistoskopiju vēl pirms elektriskās spuldzes ieviešanas (tātad pirms M. Nīces, kurš cistoskopu ieteica 1879. g.). Klīnikās ieviesa MEDICĪNA termometrus (vienu no pirmajiem MEDICĪNA termometriem 1799. g. radīja Rīgas fiziķis G. Parrots). Ārsti sāka salīdzināt klīn. novērojumus ar līķu sekcijās iegūtajiem datiem. Radās jaunas MEDICĪNA nozares — patol. anatomija un histoloģija. Patol. anatomija saistīja katru slimību ar noteiktu materiālu substrātu. Tomēr sākotnēji slimības process tika pētīts vienpusīgi, tas tika nonivelēts līdz atsevišķu orgānu (itāliešu ārsts Dž. Morganji), audu (franču ārsts M. Bišā) un šūnu vietējām patol. pārmaiņām. Šūnu (celulārās) patol. teorijas autors bija vācu zinātnieks R. Virhovs, kas organisma uzbūvi izprata mehānistiski un organismu uzskatīja par neatkarīgu «šūnu valstu» federāciju. Šūnas 19. gs. aprakstīja P. Gorjaņinovs (1834. g.), M.Šleidens (1838. g.), bet vispilnīgāk — T. Svanns (1839. g.). F. Engelss šūnas atklāšanu, C. Darvina evolūcijas mācību. kā arī enerģijas nezūdamības likumu atzina par lielākajiem 19. gs. dabaszinātņu atklājumiem. MEDICĪNA attīstību īpaši veicināja eksperimentālās metodes izmantošana organisma normālas un patol. darbības pētīšanā. Fiziol. pieeja rosināja organismu uzskatīt par vienotu veselu, nevis par atsevišķu izolētu daļu summu. Šo virzienu zinātniski pamatoja angļu ārsta un anat..a T. Vilisa (pazīstams kā Vilīzijs) pētījumi par smadzeņu un nervu anat., čehu zinātnieka J. Prohāskas un franču zinātnieka 2. Legaluā reflektorisko aktu apraksts, franču fiziol..a M. Flurensa galvas smadzeņu pusložu funkciju pētījumi, skotu fiziol..a Č. Bella un franču ārsta un fiziologa F. Mažandī eksperimentālie dati par muguras smadzeņu nervu priekšējo un mugurējo saknīšu funkciju u.c. Angļu ķirurgs Dž. Hanters lika pamatus eksperimentālajai patol., bet franču fiziol..s K. Bernārs 19. gs. vidū radīja eksperimentālo MEDICĪNA, kas apvienoja fiziolu, patol. un terapiju. Vācu fiziologa J. Millera zin. skolas pārstāvji pētīja maņu orgānu fiziol., gremošanas un asins funkcijas. H. Helmholca pētījumi sekmēja oftalmoloģijas atdalīšanos no ķir..ģijas. J. Millers formulēja maņu orgānu specifiskās enerģijas likumu, noliegdams, ka sajūtas ir objektīvās realitātes veidi. V. I. Ļeņins darbā «Materiālisms un empiriokriticisms» atklāja J. Millera «fizioloģiskā ideālisma» kļūdas. Fizikas, ķīmijas un biol. progress 18. un 19. gs. mijā, vielas nezūdamības u.c. likumu atklāšana, organisko vielu sintēzes mēģinājumi, kas ļāva izprast dzīvajos organismos notiekošo procesu būtību un deva triecienu vit..ismam, vācu ķīmiķa J. Lībiga mācība par pilnvērtīgu uzturu, kā arī ķīm. procesu pētīšana dzīvā organismā radīja nosacījumus jaunas MEDICĪNA nozares — bioķīmijas tapšanai.

Daudzie fiziol. un ķīm. eksperimenti ar dzīvniekiem iezīmēja eksperimentālās farmakoloģijas un toksikoloģijas rašanos. Viens no farmakoloģijas pamatlicējiem bija Tērbatas universitātes profesors R. Būheims. Viņa skolnieks — Kurzemē dzimušais O. Smīdebergs izveidoja plašu zin. skolu farmakoloģijā. Attīstījās arī tādas jaunas MEDICĪNA disciplīnas kā salīdzināmā anat. (franču zinātnieki Z. Larnarks, E. Zofruā Sentilērs u.c. un embrioloģija, kuras pamatlicēji bija Krievijas zinātnieki K. Bērs, un K. Volfs. A. Pavlovs Krievijā eksperimentālās fiziol.. virziens attīstījās 19. gs. pirmajā pusē (P. Zagorskis, A. Filomafitskis, I. Gļebovs u.c.), tā uzplaukums turpinājās 19. gs. otrajā pusē. I. Sečenova darbs «Galvas smadzeņu refleksi» (1863. g.) sekmēja krievu fiziol..u un ārstu materiālistiskā pasaules uzskata veidošanos. Fiziol. virzienu un nervisma idejas klīnikā vispilnīgāk izmantoja S. Botkins, kura uzskati stipri ietekmēja I. Pavlovu. I. Sečenova skolnieki un sekotāji ieviesa materiālistiskās fiziol. principus dažādās MEDICĪNA disciplīnās: normālajā fiziol. — N. Vedenskis, A. Samoilovs, M. Šaterņikovs, patol. fizioloģijā — V. Pašutins, eksperimentālajā farmakoloģijā — N. Kravkovs, higiēnā — G. Hlopins. N. Vedenska, A. Uhtomska un to sekotāju pētījumi nervu sistēmas fiziol. jomā (parabioze, dominantes parādība, ierosas un kavēšanas procesu savstarpējās attiecības) sekmēja eksperimentālās MEDICĪNA un gk. neirofizioloģijas attīstību. Sākās strauja mikrobioloģijas, kā arī epidemiol. attīstība. 19. gs. beigās tika atklāti daudzu slimību (atgulās tīfa, amebiāzes, lepras, gonorejas, malārijas, dzeltenā drudža) ieros-i un pārnēsāji. Liela nozīme bija franču zinātniekam L. Pastēram, kas izpētīja rūgšanas procesus, apgāza teoriju par mikrobu pašrašanos, izolēja vistu holeras ierosu, kā arī vācu zinātniekam R. Koham, kas atklāja tbc un holeras ierosu, lietoja sterilizāciju ar karstu tvaiku. Sāka izstrādāt arī vakcīnas un serumus.

Lielākais atklājums pēc angļu ārsta E. Dženera ieviestās baku potēšanas metodes (1798. g.) bija L. Pastēra iegūtās vakcīnas pret liesas sērgu un trakumsērgu. Krievijā K. Minhs un O. Močutkovskis pētīja atgulās tīfu, izsitumu tīfu, mēri; G. Gabričevskis noskaidroja dažus imunitātes jautājumus, pētīja difteriju, malāriju, skarlatīnu. Ievērojama mikrobiologu zin. skola izveidojās Tērbatas Veterin. institūtā. Tās pārstāvji —- latvieši E. Zemmers un K. Helmanis pētīja liesas sērgas, ienāšu, trakumsērgas un tbc ierosus. Radās imunoloģija, kuras pamatlicējs bija I. Mečņikovs, Viņš atzina, ka galv. nozīme imunitātē ir Jagocitozei. I. Mečņikovs pētīja arī gerontoloģijas problēmas. Vācu zinātnieki E. Bērings un P. Erlihs izstrādāja imunitātes humorālo, ķīm. teoriju un lika pamatus seroloģijai — mācībai par asins seruma īpašībām. Radās pirmās atziņas par vīrusiem. Krievu zinātnieks N. Gamaleja 1886. g. izvirzīja hipotēzi, ka liellopu mēra ieros. filtrējas caur filtriem, kas aiztur mikrobus. 1892. g. krievu botāniķis D. Ivanovskis aprakstīja tabakas mozaīkas slimību. K--n medicīnā 19. gs. otrajā pusē bija vērojams diferenciācijas process, radās jaunas nozares: no terapijas atdalījās pediatrija, neiropatoloģija, inf. slimību klīnika, endokrinoloģija, balneoloģija, no ķir. — ortopēdija, traumatoloģija, uroloģija, onkoloģija. Krievijā terapijas attīstību sekmēja S. Botkina darbi par reimatisko pneimoniju, nefrītu, reimokardītu, infekciozo hepatītu, G. Zaharjina un A. Ostroumova propagandētā individuālā pieeja slimniekiem, personiskās higiēnas popularizācija. Ari citās MEDICĪNA nozarēs radās patstāvīgas klīnikas un skolas. Inf. slimībās tādas izveidoja S. Botkins, N. Cistovičs; pediatrijā — N. Filatovs, N. Gundobins; neiropatoloģijā — A. Koževņikovs; dermatoveneroloģijā — A. Pospelovs, A. Polotebnovs. Balneoloģijas pamatlicēji bija S. Smirnovs un A. Lozinskis. Rīgā terapijas attīstību sekmēja P. Hampelns.

Ķirurģijā svarīgs attīstības posms sākās pēc tam, kad tika atrisinātas 3 problēmas: sāpju remdēšana, cīņa ar brūču inf., asiņošanas profilakse. 1799. g. angļu ķīmiķis H. Deivijs atklāja dislāpekļa oksīda anestezējošās īpašības, taču ķirurģiskajā praksē to neieviesa. Toties ētera narkozi (amerikāņu ārsti V. Mortons un Dž. Vorens 1846. g.) un hloroforma narkozi (skotu ārsts Dž. Simpsons 1847. g.) tūlīt sāka lietot visās lielākajās klīnikās. Krievijā ētera narkozes fiziol. pētīja N. Pirogovs, kas jau 1847. g. to izmantoja kara apstākļos Kaukāzā. Viņš bija arī viens no pirmajiem Krievijā, kas atzina, ka brūču inficēšanās notiek kontakta ceļā. Ungāru ārsts I. Zemmelveiss noskaidroja, ka t.s. dzemdību drudža iemesls ir inf., ko ārsts, izmeklējot grūtnieces, pārnes ar instrumentiem un rokām; viņš ieteica lietot dezinfekcijas līdzekļus, un dzemdētāju mirstība krasi samazinājās. 1867. g. angļu ķirurgs DŽ. Listers brūču ārstēšanā sāka lietot antiseptisko metodi, kuras pamatā bija L. Pastara atklājumi mikrobioloģijā — operācijas telpā izsmidzināja karbolskābi un lietoja karbolskābē samitrinātus brūču pārsējus. Krievijā antiseptikas metodi vieni no pirmajiem ieviesa rīdzinieki K. Reijers un E. Bergmanis. E. Bergmanis ir arī viens no aseptikas pamatlicējiem.
Ķir. progresu sekmēja krievu ķirurga N. Pirogova darbība. Viņš izveidoja jaunu nozari — ķirurģisko jeb topogrāfisko anat..iju, pilnveidoja apmācīšanas sistēmu (nodibināja hospitālās ķir. klīniku). ieviesa ģipša pārsēju. N. Pirogovs uzskatāms arī par kara MEDICĪNA pamatlicēju. 19. un 20. gs. mijā izveidojās ortopēdija (tās pamatlicēji H. Turners, R. Vredens), traumatoloģija (A. Poļenovs), uroloģija (S. Fjodorovs), neiroķirurģija (V. Razumovskis, A. Poļenovs). Rīgā ķir. attīstību sekmēja A. Bergmaņa, G. Magnusa, I. Brensona, A. Hākena u.c. darbība.

19. gs. vidū attīstījās eksperimentālā higiēna, tika noorganizētas pirmās katedras un laboratorijas. Tās izcilākie pārstāvji bija M. Petenkofers, M. Rūbners, E. Parks; Krievijā — A. Dobroslavins un F. Erismanis. Tie pētīja apdzīvoto vietu profilakses jautājumus, kara sanitāriju, skolu un darba higiēnu, akcentēja sab. higiēnas nozīmi. Tika likti zin. pamati atmosfēras gaisa, ūdens, augsnes, mītņu, apģērba san. novērtēšanai. Uzkrājoties materiāliem par cilv. veselības stāvokļa atkarību no darba un sadzīves apstākļiem, tika izdarīti pirmie mēģinājumi zinātniski pamatot veselības aizsardzības sab. pasākumu nepieciešamību. Radās termini «sociālā higiēna» un «sociālā medicīna».

Krievijā 19. gs. otrajā pusē radās t.s. zemstes MEDICĪNA. Tās pamatlicēji (J. Osipovs, I. Dmitrijevs, M. Uvarovs, N. Tezjakovs, P. Kudrjavcevs u.c.) ārstn. darbu apvienoja ar san. darbu, t.i., pētīja iedz. saslimstību, kā arī izstrādāja dažādus sanitāri profilaktiskus pasākumus. Medicīnas attīstība 20. gadsimtā. 19. un 20. gs. mijā sakarā ar strauju dabaszinātņu attīstību un tehnikas progresu pilnveidojās un bagātinājās slimību diagnostika un ārstēšana. Viens no izcilākajiem atklājumiem ir iedzimtības likumsakarību izzināšana. Iedzimtības pētījumus sāka austriešu zinātnieks G. Mendelis. Tos turpināja vācu biol..s A. Veismanis, kas izvirzīja individuālās attīstības un individuālo pārmaiņu koncepciju, un amerikāņu biol..s T. Morgans, kas radīja iedzimtības hromosomālcteoriju. 20. gs. 50. gados Dž. Votsons un F. Kriks atklāja dezoksiribonukleīnskābes (DNS) struktūru, radīja priekšstatu -par ģenētisko kodu. Noskaidrojās, ka vairāku slimību izcelsme saistīta ar anomālijām gēnu struktūrā, pārmaiņām hromosomās. Ģenētika palīdzēja izprast iedzimtības un ārējās vides faktoru mijiedarbību. Medicīniskās ģenētikas attīstību sekmē arī mikroorganismu (vīrusu u.c.) ģenētikas pētījumi.

Rentgenstarojuma atklāšana (V. Rentgens 1895.—1897. g.) lika pamatus jaunai MEDICĪNA nozarei — rentgenoloģijai. Otrs lielākais atklājums fizikā tika izdarīts 1896. g., kad franču fiziķis A. Bekerels atklāja dabisko radioaktivitāti. 1898. g. M.SklodovskaKirī un P. Kirī atklāja jaunus radioaktīvos elementus — poloniju un rādiju. Dabiskās radioaktivitātes atklāšana lika pamatus radiobioloģijai. Krievu zinātnieks J. Londons lietoja autoradiogrāfiju (1904. g.) un sarakstīja pirmo monogrāfiju radiobioloģijā (1911. g.). Turpmākie pētījumi sekmēja radiācijas higiēnas un radiācijas ģenētikas izveidošanos, kā arī radioaktīvo izotopu izmantošanu slimību diagnostikā un ārstēšanā. 20. gs. gūti lieli sasniegumi dzīvības procesu fizikālo un ķīm. pamatu noskaidrošanā. Amerikāņu zinātnieki H. Gasers, Dž. Erlendžers u.c., lietojot oscilogrāfijas metodi, aprakstīja elektriskos potenciālus, kas rodas perifēriskajā nervu sistēmā. Angļu fiziol..i A. Hodžkins un E. Hakslijs izmērīja pilnīga miera stāvoklī esošas šūnas biopotenciālu. Ievērojams progress šūnu grupu biopotenciālu pētīšanā sākās pēc mikroelektrodu ieviešanas (1946.— 1949. g.). Ierosas procesu elementāros fiziol. mehānismus, šūnu dalīšanos, mehāniskā darba stimulācijas iespējas, organisma reakcijas uz apkārtējās vides faktoru iedarbību pētīja amerikāņu biol..a 2. Leba zin. skola. Gadsimtu mijā izveidojās bioķīmija, un 20. gs. pirmajā pusē tika izdarīti svarīgi atklājumi, kas ļāva izveidot vispārēju vielmaiņas shēmu, noskaidrot fermentu dabu, gūt jaunas atziņas par citiem bioloģiski aktīviem savienojumiem. Liela nozīme bija amerikāņu bioķīmiķu pētījumiem: Dž. Samners ieguva fermentu ureāzi (1926. g.), Dž. Nortrops izdalīja kristāliskus proteolītiskos fermentus — pepsīnu (1930. g.) un tripsīnu (1932. g.). Krievu zinātnieka M. Cveta izstrādātā hromatogrāfijas metode (1901.—1913. g.) deva iespēju noskaidrot olbaltumvielu aminoskābju sastāvu.

Olbaltumvielu struktūrķīmijas pamatlicējs ir angļu zinātnieks F. Sengers, kas izpētīja insulīna uzbūvi (1955. g.). Šie pētījumi stimulēja jaunas zin. nozares — molekulārās bioloģijas attīstību. 20. gs. 30. gados par patstāvīgu zin. nozari izveidojās citoķīmija. 1937. g. pad. bioķīmiķi A. Braunšteins un M. Kricmanis atklāja transaminēšanās procesu. 40. gados pad. zinātnieki V. Engelhards un M. Ļubimova atklāja, ka miozīns darbojas arī kā ferments, t.i., šķeļ adenozīntrifosfātu, atbrīvojot daudz ķīm. enerģijas. Pētījumi liecina, ka ļoti daudzi patol. procesi izraisa enerģijas maiņas traucējumus molekulārā un submolekulārā līmenī. Ar to izskaidrojama plašā jaunu zinātnes nozaru .— bioenerģētikas un membranoloģijas atklājumu izmantošana medicīnā.

Strauji attīstās arī vitaminoloģ,ija. Noskaidrota avitaminožu un hipovitaminožu patoģenēze, ieteikti to profilakses un ārstēšanas līdzekļi. Vitaminoloģijas pamatlicēja, krievu ārsta N. Luņina pētījumus turpinājuši daudzi zinātnieki. Poļu zinātnieks K. Funks izdalīja tiamīnu (1912. g.), ungāru zinātnieks A. SentDjerdji — askorbīnskābi (1928. g.), vācu ķīmiķis R. Kūns —- riboflavīnu (1932. g.). PSRS pētījumi vitaminoloģ,ijā tiek veikti PSRS Zinātņu akadēmijas un PSRS Medicīnas zinātņu akadēmijas zin. pētniecības institūtos; lielākais no tiem ir Vissavienības Vitamīnu zin. pētniecības institūts. Askorbinskābes rūpniecisko ražošanu PSRS ieviesa latviešu zinātnieks A. Šmits. Arī A. Kirhenšteins, K. Skulme u.c. Padomju Latvijas zinātnieki devuši lielu ieguldījumu vitaminoloģ,ijas attīstībā.

20. gs. sākumā vācu zinātnieks P. Erlihs, pierādīdams, ka var sintezēt preparātus, kas iedarbojas uz slimību ierosinātājiem (1907. g. viņš sintezēja pretsifilisa preparātu salvarsānu), lika pamatus ķīmijterapijai. 1926. g. tika radīts pirmais sintētiskais. pretmalārijas preparāts. 1935. g. vācu zinātnieks G. Domagks sintezēja sulfanilamīda atvasinājumu prontosilu.

1928. g. angļu bakteriologs A. Flemings atklāja, ka viena no pelējumsēņu sugām izdala antibakteriālu vielu — penicilīnu. Tā iegūšanu un rūpniecisko ražošanu izstrādāja (1939.—1940. g.) angļu bioķīmiķi E. Ceins un H. Florijs. Penicilīnu PSRS ieguva 1942. g. Z Jermoļjevas laboratorijā; tajā pašā gadā G. Gauze u.c. ieguva jaunu antibiotiku — gramicidīnu. 1944. g. amer. zinātnieks S. Vaksmans ieguva streptimicīnu. Vēlāk tika atklāts hloramfenikols, terramicīns u.c. antibiotiku preparāti. Medicīnā notiek zinātniski tehniskā revolūcija.

Liela nozīme medicīnas attīstībā ir elektronikas (arī radioelektronikas) ieviešanai. Rodas principiāli jaunās orgānu un sistēmu darbības reģistrācijas metodes, tiek konstruēti aparāti, kas spēj aizstāt atsevišķu orgānu funkcijas (mākslīgā niere, mākslīgās asinsrites aparāts u.c.). Elektrostimulācija palīdz regulēt slimas sirds darbības ritmu. Ar elektronmikroskopu var pētīt ļoti sīkas struktūras. 1957.—1958. g. tika izstrādāta gremošanas orgānu radiotelemetriskā izmeklēšanas metode. 60.—70. gados radiotelemetrijas attīstības līmenis deva iespēju zinātniekiem izdarīt regulāru sirdsdarbības, elpošanas, asinsspiediena. un citu organisma funkciju pārbaudi no Zemes kosmonautiem, kas atrodas kosmosa lidojumā. Izstrādātas jaunas matemātiskas metodes, kas ļauj precīzi un objektīvi izskaitļot biol. parādību norises. Attīstās kibernētika, kurai pamatus 1948. g. licis amer. zinātnieks N, Vīners. Atgriezeniskās saites nozīmi cilvēka organisma funkciju vadīšanā pētījuši un aprakstījuši pad. fiziol..i A. Samoilovs (1930. g.), H. Bernsteins (1934. g.), P. Anohins (1935. g.) u.c. Sevišķa nozīme ir slimību simptomu programmēšanai un ESM izmantošanai slimību diagnostikā. Izveidotas automātiskas sistēmas, kas operācijas laikā regulē narkozes līdzekļu ievadīšanu, elpošanu un asinsspiedienu. Izstrādātas aktīvi vadāmās protēzes u.c.

Arī LPSR attīstās medicīniskā kibernētika. Rīgā izveidots PSRS pirmais veselības, aizsardzības informācijas un skaitļošanas . centrs. V.Kaņepa vadībā tiek izstrādāta veselības aizsardzības automātiskās vadīšanas sistēma.

Morfoloģija 20. gs. no aprakstošas zinātnes pakāpeniski pārvēršas par eksperimentālu zinātni, kas pētī ne tikai orgānu un audu uzbūvi, bet arī to morfoloģijas un funkcijas mijiedarbību. Rentgenstarojuma izmantošana anatomijā dod iespēju izdarīt uzbūves un formas pētījumus dzīvam cilvēkam. Paplašinās arī patol. procesu morfoloģiskie pētījumi. Vācu zinātnieks L. Ašofs vienlaikus pētīja cilvēka organisma patol. pārmaiņas un izdarīja eksperimentus ar dzīvniekiem. Kopā ar japāņu zin. S. Tavaru viņš noskaidroja sirds vadīšanas sistēmu. Šie pētījumi kļuva par teorētisku pamatu sirdsdarbības ritma izskaidrošanai un klīn. elektrokardiogrāfijai. L. Ašofs pētīja arī reimatiskas pārmaiņas miokardā un atklāja specifiskas reimatiskas granulomas. Liela nozīme morfoloģijas attīstībā bija audu kultivēšanas metodes izstrādāšanai (amer. zinātnieki R. Harisons 1907. g., A. Karels 1911.—1915.g., A. Fišers 1925. g. u.c.). Tas deva iespēju pētīt dzīvu šūnu metabohsmu, to reakciju uz hormoniem un medikamentiem, šūnu mijiedarbību. 30. gados radās jaunas zinātnes nozares — histoķīmija un citoķīmija, kuras pētī audu un šūnu olbaltumvielu, nukleīnskābju, lipīdu, ogļhidrātu metabolismu u.c. jautājumus. Citoloģijas pētījumi un jaunākās atziņas par neirohumorāliem faktoriem, subcitoloģiskām un molekulārām struktūrām palīdzēja no jauna izvērtēt celulārās un humorālās patoloģijas, kā arī nervisma nozīmi.

19. un 20. gs. mijā fizioloģija pārgāja no dzīvības procesu analītiskās izpratnes uz sintētisko izpratni. To nodrošināja krievu fiziol..u I. Sečenova un I. Pavlova materiālistiskās idejas. Vienlaikus I. Pavlovs izstrādāja mācību par nosacījuma refleksiem un angļu fiziol..s Č. Šeringtons izpētīja muguras smadzeņu un smadzeņu stumbra refleksus un svarīgākās funkcijas. Viņa zin. skolas pārstāvji R. Magnuss, Dž. Eklss. H. Kušings, V. Penfīlds, R. Granīts u.c. izstrādāja mācību par CNS koordinācijas funkciju, ierosas īpatnībām refleksa lokā, receptoru klasifikāciju, kā arī formulēja vispārējos CNS funkcijas principus. No 1928. g. šveiciešu zinātnieks V. Hess analizēja starpsmadzeņu funkcijas un to nozīmi iekšējo orgānu regulācijā. 40. gados amer. fiziol..s H. Meguns un itāliešu fiziol..s Dž. Moruci noskaidroja smadzeņu stumbra retikulārās formācijas nozīmi visu CNS daļu tonusa un ierosas regulēšanā. Šo un arī pad. zinātnieku (P. Anohina u.c.) pētījumu rezultātā precīzāka un dziļāka kļuva garozas un zemgarozas mijiedarbības, miega un nomoda, narkozes, emociju un motivāciju mehānisma izpratne. Elektrofizioloģijas attīstību sekmēja franču fiziol..a L. Lapika mācība par hronaksiju (1909. g.). Izmantojot mikroelektrodus. izdevās noskaidrot, ka šūnas membrāna ir elektrisko potenciālu ģenerators; šīs membrānas īpašības nosaka dažādu vielu transportu starp šūnu un apkārtējo vidi. Šie pētījumi ļāva angļu zinātniekiem A.Hodžkinam, E. Hakslijam un B. Kacam 40.—50. gados izveidot membrānas bioelektrisko potenciālu rašanās teoriju. Angļu fiziol..i V. Haskels un Dž. Lenglijs gadsimtu mijā lika pamatus mūsdienu priekšstatiem par veģetatīvās nervu sistēmas funkcijām. Austriešu, farmakologs O. Lēvi 1921. g. izveidoja mācību par mediatoriem, t.i., par nervu impulsa pārvades ķīm. mehānismu sinapsēs. Angļu fiziol..s H.Deils 1933. g. ieteica klasificēt nervu šķiedras adrenerģiskās un holīnerģiskās šķiedrās. Mācība par mediatoriem būtiski ietekmēja fizioloģiju, farmakoloģiju un toksikoloģiju.

Svarīga nozīme medicīnas attīstībā bija dažādiem atklājumiem fizioloģi jā, it īpaši asinsrites orgānu fizioloģijā. 1893. g. vācu embriologs un anatoms V. Hiss atklāja muskuļšķiedru kūlīti, kas savieno labo priekškambari un kambari. 1906. g. japāņu zin. S. Tavara labā priekškambara un kambara starpsienā atklāja t.s. atrioventrikulāro mezglu, no kura sākas Hisa kūlītis. 1907. g. angļu zinātnieks A. Kīss un skotu zinātnieks M. Fleks sirds labā priekškambara sienā atklāja t.s. sinuatriālo mezglu — galveno sirds kontrakciju impulsu. ģeneratoru. 1914. g. angļu fiziol..s E. Stārlings secināja, ka sirds saraušanās spēks ir atkarīgs no muskuļšķiedru garuma sistoles sākumā. 20. gados tika iegūts sirds dobumu un maģistrālo asinsvadu spiediena pieraksts.
Dāņu fiziol..a A. Kroga pētījumi lika pamatu mūsdienu priekšstatiem par kapilāru funkciju. Angļu fiziol..s Dž. Barkrofts pierādīja, ka liesa ir asins depo, kas regulē asins daudzumu organismā. I. Pavlova sāktos pētījumus par gremošanas fizioloģiju turpināja un jaunas atziņas formulēja angļu zinātnieki V. Beiliss un E. Stārlings, kā arī citi zinātnieki. Atklājumi par hormonālo regulāciju sekmēja tālāku endokrinoloģijas attīstību. Vācu zinātnieks F. Štolcs un angļu zinātnieks H. Deikins sintezēja adrenalīnu (1905. g.).
Krievu zinātnieks M. Ceboksarovs pierādīja nervu kairinājuma ietekmi uz adrenalīna sekrēciju (1910. g.). Turpinājās hormonu atklāšana un pētīšana. 1912. g. vācu ārsts A. Franks atklāja hipofīzes antidiurētisko hormonu, 1914. g. amer. bioķīmiķis E. Kendals izdalīja kristālisku tiroksīnu. 1921. g. amer. zinātnieks II. Evanss un K. Longs hipofīzes priekšējā ,; daivā atklāja augšanas hormonu. 1923. g. amer. fiziolgi E. Ellens un E. Doizijs izdalīja olnīcu estrogēno hormonu. 1927. g. vācu zinātnieki B. Condeks un Z. Ašheims no grūtnieces urīna izdalīja hipofīzes priekšējās daivas gonadotropisko hormonu. Krievu zinātnieka L. Soboļeva (1901. g.), kā arī kanādiešu fiziologu F. Bantinga, C. Besta un Dž. Maklauda 1921.—1922. g. atklātais insulīns pavēra jaunas iespējas cukura diabēta ārstēšanā. 1942.—1943. g. grupa zinātnieku — Čo Hao Li, H. Evanss un M. Simpsons izdalīja adrenotropisko
MedicinaMedicinaMedicinaMedicinaMedicinaMedicinaMedicinaMedicinaMedicinaMedicinaMedicinaMedicinaMedicinaMedicinaMedicinaMedicinaMedicinaMedicinaMedicinaMedicinaMedicinaMedicinaMedicina

Komentāri (1)

Rādīt komentārus augošā secībā
  • Martins Malnacs, 2012-04-11 10:14:09

    papis ezi suka jibanais vel kkur ieraudzisu sitadas mulkibas visu netu nobanosu JASNA JUMS SLAVIKI.

Vārds:
Komentārs:
 Drošības jautājums:četri plus divpadsmit =