OLBALTUMVIELAS

Komentāri
organiski lielmolekulāri savienojumi, kas veidoti no aminoskābēm.

OLBALTUMVIELAS molekulā aminoskābju skaits ir ļoti dažāds, vidēji apm. 1000. Kvantitatīvā ziņā OLBALTUMVIELAS veido organisma organisko vielu lielāko daļu un ir visdaudzveidīgākā dzīvo organismu sastāvdaļa. Pazīstami vairāki tūkst, dažādu OLBALTUMVIELAS. Tām raksturīgs liels specifiskums — katrai sugai ir atšķirīgas OLBALTUMVIELAS, individuālas to kombinācijas.

OLBALTUMVIELAS realizē ļoti dažādas fiziol. funkcijas, no kurām svarīgākā ir katalītiskā funkcija. To veic katalītiskās OLBALTUMVIELAS — fermenti jeb enzīmi. Turklāt OLBALTUMVIELAS pilda balstfunkciju un aizsargfunkciju, jo tās ir skrimšļu, kaulaudu un ādas pamatsubstance. OLBALTUMVIELAS producē arī meh. enerģiju (muskuļu OLBALTUMVIELASJ.
OLBALTUMVIELAS ir būtiska absolūti visu audu sastāvdaļa. Šķīstošās OLBALTUMVIELAS uztur organismā noteiktu onkotisko jeb koloīdosmotisko spiedienu, tās ir gan specifiskās, gan nespecifiskās antivielas pret patogēniem mikroorganismiem un to produktiem; OLBALTUMVIELAS ir arī hormonālas funkcijas organismā noritošo procesu realizācijā. Daudzām OLBALTUMVIELAS ir transportfunkcija (hemoglobīnam u.c). OLBALTUMVIELAS raksturīga liela jutība un vienlaikus arī stabilitāte — jau neliela karsēšana vai vides reakcijas novirze maina to fizikālās un ķīm. īpašības, kā arī ietekmē biol. funkcijas. Taču, lai sašķeltu OLBALTUMVIELAS sastāvdaļās, nepieciešama augsta t un stipri skāba vai sārmaina vide vai arī īpašu fermentu klātbūtne (šādi fermenti uztura OLBALTUMVIELAS gremošanas traktā sašķeļ līdz aminoskābēm).

Molekulas uzbūve pilnīgi noskaidrota tikai dažām OLBALTUMVIELAS. Mūsdienu zinātne intensīvi pētī gan atsevišķās OLBALTUMVIELAS ietilpstošo aminoskābju skaitu un secību, gan to telpisko izvietojumu OLBALTUMVIELAS molekulā. Izšķir vienkāršās OLBALTUMVIELAS (proteīni), kuru molekulas veidotas tikai no aminoskābēm (piem., albumīni un globulīni — augu un dzīvn. izcelsmes OLBALTUMVIELAS; glutelīni un prolamīni — augu izcelsmes OLBALTUMVIELAS, atrodas graudos), un saliktās OLBALTUMVIELAS (proteīdi), kuru molekulā bez aminoskābēm ietilpst arī citas vielas jeb prostētiskā grupa, kas pēc savas dabas nav OLBALTUMVIELAS.

Pēc prostētiskās grupas ķīm. uzbūves saliktās OLBALTUMVIELAS iedala 5 grupās: nukleoproteīdi, glikoproteīdi, fosfoproteīdi, hromoproteīdi, lipoproteīdi.
Nukleoproteīdus veido vienkāršās OLBALTUMVIELAS un nukleīnskābes. Nukleoproteīdu nozīme organismā saistīta gk. ar OLBALTUMVIELAS sintēzes procesiem šūnā; arī vīrusu OLBALTUMVIELAS ir nukleoproteīdi.
Glikoproteīdi bez aminoskābēm satur arī ogļhidrātus, to atvasinājumus, nereti arī sērskābi un etiķskābi. To svarīgākie pārstāvji ir gļotvielas — mucīni un mukoīdi, kuru ir sevišķi daudz skrimšļos, kaulaudos, acs radzenē, arī gremošanas sulās. Fosfoproteīdos prostētiskā grupa ir fosforskābe.
Pie fosfoproteīdiem pieder piena OLBALTUMVIELAS kazeinogēns, olas dzeltenuma vitelīns u.c.
Hromoproteīdus veido vienkāršās OLBALTUMVIELAS un krāsaina, nereti metālu jonus saturoša prostētiskā grupa. Pie šās grupas pieder hemoglobīns, kas saista atmosfēras skābekli un pievada to audiem, kā arī daudzi oksidācijas fermenti, piem., katalāze, peroksidāze, citohromi.
Lipoproteīdus veido vienkāršās OLBALTUMVIELAS un lipīdi (holesterīns, fosfatīdi). Lipoproteīdi ietilpst gandrīz visās šūnās (tie veido šūnu membrānas, daudz to ir citoplazmā) un audos (sevišķi daudz nervaudos).

OLBALTUMVIELAS ir svarīgākais uztura komponents.
Atšķirībā no taukiem un ogļhidrātiem OLBALTUMVIELAS ar citām uzturvielām aizstāt nevar. Gremošanas sulu un fermentu ietekmē kuņģī un zarnās OLBALTUMVIELAS sašķeļas līdz aminoskābēm, ko organisms izmanto pēc vajadzības gk. par uzbūves materiālu jaunu specifisku savienojumu sintēzei (↑ olbaltumvielu maiņa). Sevišķi lielas fiz. slodzes vai badošanās gadījumā organisms OLBALTUMVIELAS var izmantot arī par enerģijas avotu (1 g OLBALTUMVIELAS oksidējoties dod 17,2 kJ). Ja uzturā trūkst OLBALTUMVIELAS, tiek traucēta organisma augšana, nolietoto audu atjaunošanās, samazinās organisma spējas pretoties dažādai kaitīgai iedarbībai. Ja organisms OLBALTUMVIELAS nesaņem ilgstoši, tas izmanto pats savu dzīvībai mazāk svarīgo audu (gk. muskuļu) OLBALTUMVIELAS; rodas visa organisma barošanās traucējumi — distrofija. Racionālā uzturā jābūt gan dzīvn., gan augu OLBALTUMVIELAS, jo aminoskābju sastāva ziņā šīs OLBALTUMVIELAS cita citu papildina.
OLBALTUMVIELAS avotus uzturā ↑ 1. tabulā.
OLBALTUMVIELAS uzturvērtību nosaka neaizstājamās aminoskābes. OLBALTUMVIELAS, kas satur visas neaizstājamās aminoskābes pietiekamā daudzumā, sauc par pilnvērtīgām OLBALTUMVIELAS. Tādas ir dzīvn. izcelsmes OLBALTUMVIELAS (piena, gaļas, zivju, olu OLBALTUMVIELAS). Neaizstājamās aminoskābes organismā neveidojas, tāpēc obligāti jāuzņem ar uzturu. Tās ir triptofāns (diennaktī vajadzīgs 1 g), leicīns (4—6 g), izoleicīns (3—4 g), valīns (4 g), treonīns (2—3 g), lizīns (3—5 g), metionīns (2—4 g) un fenilalanīns (2—4 g).

Katrai aminoskābei ir sava specifiska darbība organismā. Lizīns kopā ar metionīnu un triptofānu piedalās asins sastāva atjaunošanā. Metionīns nepieciešams holīna sintēzei un aizsardzībai pret tauku uzkrāšanos aknās. Leicīns un fenilalanīns piedalās iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbības regulēšanā. Valīns ir nepieciešams normālai nervu sistēmas darbībai. Nozīmīgākos neaizstājamo aminoskābju avotus uzturā ↑ 2. tabulā.

Aizstājamās aminoskābes (nozīmīgākās — arginīns, cistīns, histidīns, tirozīns un glutamīnskābe) atrodas gan augu, gan arī dzīvn. izcelsmes uzturlīdzekļos; tās var veidoties cilv. organismā, tāpēc to daudzumam uzturā nav tik būtiskas nozīmes, lai gan arī tās ir absolūti nepieciešamas organisma OLBALTUMVIELAS sintēzei.

Lai organisms būtu nodrošināts ar visām neaizstājamajām aminoskābēm, veselam pieaugušam cilv. puse OLBALTUMVIELAS jāuzņem ar dzīvn. izcelsmes uzturlīdzekļiem. Atkarībā no vecuma, dzimuma un darba rakstura diennakts OLBALTUMVIELAS devai jābūt 1,3—2 g uz vienu kg ķermeņa masas. (OLBALTUMVIELAS normas dažādām iedz. grupām skat. raksta uzturs 4. un 5. tabulā.)
Smaga fiz. darba strādniekiem, sievietēm grūtniecības un bērna zīdīšanas laikā jāuzņem vairāk OLBALTUMVIELAS.
Bērniem nepieciešamais OLBALTUMVIELAS daudzums svārstās atkarībā no vecuma — jaunākiem bērniem vajag vairāk OLBALTUMVIELAS (skat. arī bērna uzturs).

OLBALTUMVIELAS pārmērība uzturā apgrūtina gremošanas procesus, aknu un nieru darbību, piesārņo organismu ar OLBALTUMVIELAS maiņas galaproduktiem, radot acidozi. OLBALTUMVIELAS daudzums uzturā jāpalielina, ja nepieciešams palielināt organisma reaktivitāti — hipovitaminozes, avitammozes, anēmijas, reimatisma, tbc u.c. slimību gadījumā.
Dažreiz (nieru un sirds slimības, ateroskleroze, podagra) OLBALTUMVIELAS daudzums uzturā jāsamazina. Tomēr tas nedrīkst būt mazāks par 40—50 g dienā (ja OLBALTUMVIELAS ierobežo ilgāku laiku). Uzturā nedrīkst trūkt bioloģiski vērtīgo (piena, olu, gaļas) olbaltumvielu.

1. tabula. Nozīmīgākie olbaltumvielu avoti uzturā
Uzturlīdzeklis Olbaltumvielu daudzums (% )
Sojas milti 34
Siers 30
Pupas 20
Zirņi 20
Gaļa 14—20
Zivis 12—16
Olas 11
Maize 5—10
Piens 3
Kartupeļi 2
OlbaltumvielasOlbaltumvielas

Komentāri (5)

Rādīt komentārus augošā secībā
  • Silikts, 2013-06-03 13:51:42

    Vienā kuligrmā vesalu olu (baltums un dzeltanums) ir ~130g olbaltumvielas un ~100g tauku un gandrīz nav ogļhidratu, kas nozīmē ~1500 kalorijas.
    Vienā kilogramā siera (pieņemsim čederas siers) ir aptuveni 250g olbaltumvielas un 350g tauku, pluss nedaudz ogļhidrāti. Tas nozīmē gandrīz 5000 kalorijas.

    Pirmkārt - tauki ir absolūti nepieciešami organismam (bet tā ir atsevišķa saruna), otrkārt dazādos produktos ir dažāds neaizvietojamo aminoskābju sastāvs un attiecīgi dažāda proteīna bio=pieejamība, kas noved pie tā, ka vēlams uzņemt olbaltumvielas no dažādiem avotiem (olas, piena produkti, gaļa un protamsjūras produkti); turklāt tas ir saistīts ne tikai ar olbaltuvielām, bet arī ar vitamīniem un minerāliem - ēdot tikai ko vienu, netiks uzņemts viss organismam nepieciešamais un pie laba gala tas nevedīs.

    Bet ja nu mēs runājam par situāciju, kad tiek lietots pilnvērtīgs un vispusīgs uzturs un tam pa virsu ir vēlem palielināt olbaltunvielu daudzumu, tad olas ir lielisks avosts. Olas ir biolģiski vispilnvērtīgākais un vieglāk patērējamais olbaltuvielu avots. Kā minēju, vesalā olā ir daudz tauku (1kg olu = 95g tauku), bet 1kg olu baltuma (atdali dzeltanumu un izmet to (ok trīs dzeltanumus dienā noteikti apēd, jo tur ir daudz vitamīnu, bet vairāk būs par daudz)) ir 107 grami olbaltumvielu un tikai ~2 grami tauku.
    secinājums, ja vēlies palielināt olbaltuvielu daudzumu uzturā, bet nevēlies kļūt mežonīgs ar kolorijju daudzumu un nevēlies uzņemt liekus kilogramus, droši liec iekšā olu baltumus.

    p.s. jancīgi ir rakstīt cik daudz kā ir kilogramā, parasti uzturvērtības mēra 100 gramos :)

    p.p.s. ja ir kādi konkrēti jautājumi, var man uzrakstīt silikts@inbox.lv centīšos atbildēt pēc iespējas

  • to Niko, 2012-11-10 22:31:17

    Atbilstoši augstāk rakstītajam kilogramā piena ir 30g olbaltumvielu, bet kilogrmā olu ir 110g olbaltumvielu.
    Labāk tad ēd sieru, jo tam kilogramā ir 300g olbaltumvielu.

  • NIKO, 2012-11-10 18:44:44

    Es grib uznemt olbaltumvielas lielaka daudzuma! ka lai zin ciek olbaltumvielu (gramu) ir piemeram ola vai piena

  • Nauris, 2012-04-12 12:54:59

    Ļoti noderēja , liels paldies.

  • elīna, 2011-01-11 10:32:51

    man ļoti patika šis raksts, olbaltumvielas rullē!!!!!

Vārds:
Komentārs:
 Drošības jautājums:divpadsmit mīnus četri =