TUBERKULOZE

Komentāri
Latīņu val.: tuberculosis
Skaidrojums: lat. tuberculum pauguriņš

Starptautiskā slimību klasifikācija (ssk10):

  • Kods: A15-A19
  • Klasifikātorā:
    • Infekcijas un parazitāras slimības A00-B99
      • Tuberkuloze A15-A19
      • Elpošanas orgānu tuberkuloze,kas pierādīta bakterioloģiski un histoloģiski A15
      • Elpošanas orgānu tuberkuloze, kas nav pierādīta bakterioloģiski vai histoloģiski A16
      • Nervu sistēmas tuberkuloze A17
      • Citu orgānu tuberkuloze A18
      • Miliāra tuberkuloze A19
vispārēja cilv. un dzīvn. inf. slimība.

To ierosina tuberkulozes mikobaktērija (Mycobacferium tuberculosis), ko 1882. g. atklājis vācu ārsts R. Kohs (praktiskajā medicīnā TUBERKULOZE ieros. bieži sauc par Koha bacili — BK). LPSR TUBERKULOZE ierosina gk. M. tuberculosis cilv. tips, reti — vērša tips. Dažreiz cilvēkam TUBERKULOZE var ierosināt M. africanum (PSRS nav sastopama). Dažas mikobaktērijas (piem., M. intracellulare jeb M. avium, M. kansasii) cilvēkam var ierosināt TUBERKULOZE līdzīgu slimību mikobakteriozi.

TUBERKULOZE raksturīgas specifiskas iekaisuma pārmaiņas, kam bieži ir sīku pauguriņu veids. TUBERKULOZE galv. procesa lokalizācijas vietas ir plaušas (visbiežāk), balsene, limfmezgli, locītavas, kauli, nieres (↑ izvadorgānu tuberkuloze). dzimumorgāni (↑ dzimumorgānu tuberkuloze). ādas (↑ ādas tuberkuloze). acis (↑ acu tuberkuloze).

Ģeneralizēta TUBERKULOZE forma, kur tiek bojāti gandrīz visi Orgāni, sastopama reti. TUBERKULOZE izplatība dažādās zemeslodes vietās ir atkarīga no sabiedrības materiālās labklājības līmeņa, no darba un dzīves san. hig. apstākļiem, no iedz. san. kultūras, no zinātnes sasniegumiem. Klimatam, rasei ir otršķirīga nozīme.

Kapitālistiskajās valstīs TUBERKULOZE ir sociāla slimība, ar kuru slimo gk. mazturīgās šķiras. Eiropā 19. gs. vidū un otrajā pusē, kad straujajai kapitālistiskā ražošanas veida attīstībai sekoja iedz. koncentrēšanās pilsētās, kur bija zema san. kultūra, slikta apgāde ar pārtiku, nehigiēniski dzīves un darba apstākļi, saslimšana ar TUBERKULOZE ieguva epidēmijas raksturu.

Tikai 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā vērojami pirmie mēģinājumi ierobežot TUBERKULOZE izplatību. Atklāti jauni efektīvi TUBERKULOZE apkarošanas līdz., pneimotorakss, vakcinācija, ķīm. preparāti, attīstās un pilnveidojas ķir. ārstēšanas metodes. Pēc Vispasaules veselības aizsardzības organizācijas datiem, pasaulē ar TUBERKULOZE ik gadus saslimst apm. 3 milj. cilv. Pastāvot šādam TUBERKULOZE inf. rezervuāram un cilv. migrācijai, pagaidām nevienā valstī pilnīgi likvidēt TUBERKULOZE nav iespējams. Tāpēc liela nozīme ir laikus pareizi veiktiem TUBERKULOZE profilakses pasākumiem.

Prettuberkulozes pasākumu kompleksu PSRS organizē valsts. 1918.—1920. g. nodibināti pirmie pad. prettuberkulozes dispanseri. TUBERKULOZE apkarošanas formas pilnveidojas. LPSR iedzīvotāju saslimstība ar TUBERKULOZE 1980. gadā salīdzinājumā ar 1949. g. samazinājusies gandrīz 17 reižu, bet bērnu saslimstība ar TUBERKULOZE samazinājusies 110 reižu. Slimnieku ārstēšanas efektivitāte ir ļoti liela.

TUBERKULOZE mikobaktērijai ir 0,8—5 µm garas un 0,2—0,5 µm platas nūjiņas veids. Lai normāli vairotos un augtu, tai vajadzīgs daudz skābekļa, tomēr tā var dzīvot un vairoties arī vidē, kurā skābekļa ir maz.
Vislabāk TUBERKULOZE mikobaktērija vairojas vidē, kuras ir 37—38°, bet neaiziet bojā arī ļoti zemā t; viršanas mikobaktērija iet bojā 1 min., bet 80° — 5 min. laikā. Tiešie saules stari iznīcina TUBERKULOZE mikobaktēriju 1—1.5 st. laikā, bet tumsā, mitrumā un aukstumā tās dzīvotspēja var saglabāties ļoti ilgi. Strauji un efektīvi to iznīcina hloru saturošie dezinfekcijas līdzekli. Inf. avots ir slims cilv., retāk dzīvnieks.

TUBERKULOZE mikobaktērija var izplatīties ar jebkuriem slimnieka izdalījumiem. Tomēr cilv. inficējas gk. ar ieelpoto gaisu. Slimniekam runājot un klepojot, sīki krēpu (siekalu) pilieni izsmidzinās apkārtējā gaisā, ko ieelpo veseli cilv. (pilieninfekcija). Bez tam, krēpām nonākot apkārtējā vidē uz priekšmetiem, tās ātri izžūst, pārvēršas inficētos putekļos (putekļinfekcija).

Sevišķi bīstams inf. avots ir slimnieka veļa un gultas piederumi. Ar TUBERKULOZE var inficēties, arī lietojot uzturā (alimentārais inficēšanās ceļš) no slima dzīvn. iegūtus produktus. Alimentārais inficēšanās ceļš dažādās valstīs ir 10—50% gadījumu; LPSR tam maza nozīme.

Teorētiski ar TUBERKULOZE var inficēties arī caur placentu (kongenitālais inficēšanās ceļš), bet praktiski šim inficēšanās ceļam nav nozīmes.

Inficēšanās ar TUBERKULOZE mikobaktērijām vēl nenozīmē saslimšanu: iekļūstot organismā ar ieelpoto gaisu vai uzturu, tās caur plaušu alveolu vai gremošanas trakta gļotādu nonāk limfātiskajā un asinsrites sistēmā, izraisot organisma aizsargreakciju.

Ja TUBERKULOZE ieros. iekļūst organismā lielā daudzumā vai atkārtoti un organisma dabiskā pretestība TUBERKULOZE infekcijai nav pietiekama un nav arī mākslīgi radītās imunitātes, veidojas primārais TUBERKULOZE perēklis.

Primārais TUBERKULOZE perēklis 80—85% gadījumu veidojas plaušās. Pārējos orgānos tas sastopams retāk — tad, kad šā orgāna pretestība inf..i samazinās kādas senākas traumas, slimības vai attiecīgas iedzimtības dēļ. Veidojoties primārajam TUBERKULOZE perēklim, organismā noris komplicētas vispārējas reakcijas un tas iegūst specifisku imunitāti.

Par to, ka tub-ās inf. rezultātā ir mainījusies organisma reakcija, var spriest pēc alerģiskajām reakcijām (↑ Pirkē reakcija; Mantu reakcija) — no negatīvām tās kļūst pozitīvas. Pēc primārās inficēšanās ar TUBERKULOZE saslimšana notiek 1—2% gadījumu, bet turpmākajā mūža gaitā inficētie cilv. saslimst ar TUBERKULOZE 5—10% gadījumu.

Lai inficētais cilv. saslimtu ar TUBERKULOZE, nav nepieciešama atkārtota inficēšanās, jo TUBERKULOZE mikobaktērijas saglabā dzīvotspēju cilv. organismā visu viņa mūžu. Šīs «snaudošās» baktērijas aktivējas, samazinoties organisma pretestībai, piem., pēc pārciestām slimībām, vecumā.

Plaušu TUBERKULOZE sastopama jebkurā mūža periodā. Vīrieši, kas vecāki par 25 g., ar plaušu TUBERKULOZE slimo biežāk nekā sievietes. Jebkurai plaušu TUBERKULOZE formai var būt dažādas TUBERKULOZE procesa fāzes.
Infiltrācijas jeb uzliesmojuma fāze raksturīga slimības sākumam, arī TUBERKULOZE procesam atkārtoti paasinoties. Šajā fāzē esošās specifiskās pārmaiņas plaušās progresē, tās pavada vispārējas organisma intoksikācijas pazīmes (slikts miegs un ēstgriba, nogurums, svīšana naktī, neliela pēcpusdienā). Slimnieka krēpās parasti atrod TUBERKULOZE mikobaktērijas (t.s. atklāta TUBERKULOZE forma).

Ja slimnieku laikus neārstē, process pāriet nākamajā fāzē — destrukcijas jeb audu sabrukuma fāzē, kam raksturīga kavernu veidošanās. Intoksikācijas pazīmes pastiprinās, krēpās vienmēr atrod daudz TUBERKULOZE mikobaktēriju. Ārstēšana prasa daudz ilgāku laiku, bieži nepieciešama ķir. ārstēšana.
Ja slimnieku šajā fāzē intensīvi neārstē, izveidojas hron. fibroza (ar saistaudiem norobežota) kaverna, ko var izārstēt tikai ķirurģiski. Kaverna bieži ir par cēloni tam, ka inf. izsējas veselajos plaušu audos (izsēšanās fāze).

Laikus sistemātiski ārstētas plaušu TUBERKULOZE gaita kļūst labvēlīga: slimības process pāriet cietēšanas, rētošanās un uzsākšanās fāzē, kam seko izveseļošanās. Pēc plaušu TUBERKULOZE izārstēšanas tikai 5% gadījumu plaušās nepaliek nekādas pārmaiņas. Palikušās pārmaiņas var kļūt par cēloni jauniem TUBERKULOZE uzliesmojumiem vai arī radīt plaušu funkcionālo nepilnvērtību.

Plaušu TUBERKULOZE formas var būt dažādas. Tub. bronhadenīts visbiežāk sastopams bērniem un pusaudžiem. TUBERKULOZE process lokalizējas gk. limfmezglos, kas atrodas tuvu elpvadam un bronhiem. Raksturīga ilgstoša intoksikācija. Slimības gaita parasti labdabīga, bet prasa ilgstošu (2—3, pat 4 g.) ārstēšanu.

Primārais tub. komplekss lokalizējas plaušās un limfmezglos. Klīn. gaita līdzīga tub. bronhadenīta gaitai. Diseminēta plaušu TUBERKULOZE var būt akūta, subakūta un hroniska. Tai raksturīga TUBERKULOZE mikobaktēriju izsēšanās plaušās ar asins plūsmu, tāpēc abās plaušās simetriski esošo asinsvadu tuvumā vienlaikus rodas daudzi vienādi, sīki TUBERKULOZE perēkļi (akūtā forma). Tie var parādīties arī pakāpeniski (hron. forma).

Nereti TUBERKULOZE perēkļi rodas citos orgānos. TUBERKULOZE mikobaktērijas krēpās atrod samērā reti. Šī forma labi padodas ārstēšanai, kaut gan tai ir bieži slimības recidīvi. Neārstēta vai nepietiekami intensīvi ārstēta diseminēta plaušu TUBERKULOZE ar laiku pārveidojas par hronisku fibrozi kavernozu TUBERKULOZE, kam raksturīgas vairākas kavernas abās plaušās un agrīna sirds un plaušu funkcionāla nepilnvērtība.

Perēkļainai plaušu TUBERKULOZE raksturīgs norobežots iekaisuma process vienā, retāk abās plaušās. Klīn. simptomu parasti nav, — slimību konstatē profilaktiskā apskatē. Perēkļainā plaušu TUBERKULOZE labi padodas ārstēšanai, Biežāk nekā citām plaušu TUBERKULOZE formām tai ir recidīvi. Infiltratīvā plaušu TUBERKULOZE labi padodas intensīvai terapijai, bet neārstēta vai nepareizi ārstēta var īsā laikā pāriet destrukcijas fāzē. Process var būt abpusējs un plašs, ar ļoti izteiktu klīn. ainu un smagu intoksikāciju. Nereti vērojama bīstama plaušu asiņošana.

Ļoti smagu infiltratīvu pneimonisku plaušu TUBERKULOZE sauc par kazeozo pneimoniju, kam raksturīga plaša audu nekroze. Tuberkuloma ir plaušu TUBERKULOZE forma; plaušās ir viens vai vairāki lieli, norobežoti perēkļi, kas satur nekrotisku masu. Klīn. simptomu parasti nav, var būt vispārējas intoksikācijas pazīmes. Samazinoties organisma pretestībai, no tuberkulomām var rasties plaši izsējumi abās plaušās.

Profilaktiskajās masu pārbaudēs konstatētās «tuberkulomas» nereti ir audzēji, tāpēc ieteicama savlaicīga operācija — attiecīgās plaušas daļas rezekcija. Kavernozā TUBERKULOZE kā patstāvīga plaušu TUBERKULOZE forma ļoti reti sastopama. Tās galv. pazīme ir kaverna bez infiltratīvām vai perēkļainām pārmaiņām apkārtējos audos. Ārstēšana ķirurģiska.

Fibrozi kavernozās plaušu TUBERKULOZE galv. pazīme ir fibroza kaverna. Tā ir ielaista plaušu TUBERKULOZE forma, kuru tikai retos gadījumos izdodas izārstēt ar medikamentiem. Labus panākumus var dot tikai ļoti ilgstoša kompleksa ārstēšanās.

Plaušu ciroze ir plaušu daļas vai visas plaušas pilnīga sarētošanās TUBERKULOZE procesa rezultātā. Cirotiskā plaušu daļa elpošanā nepiedalās. Cirotiskos audos bieži ir strutas un TUBERKULOZE perēkļi, kas rada pastāvīgu organisma intoksikāciju. Ciroze ir neatgriezenisks process. Ārstēšana ķirurģiska.

Tub. pleirīts ir viena no bieži sastopamām TUBERKULOZE sākumformām. Sākas pēkšņi ar asām sāpēm krūtīs, paaugstinātu t. Ārstē tāpat kā citas plaušu TUBERKULOZE formas. Nepietiekami ārstēta tub. pleirīta sekas ir pleiras saaugumi, kas rada sāpes un pazemina plaušu elpošanas funkciju. Plaušu TUBERKULOZE parastākās komplikācijas ir asiņošana, spontāns pneimotorakss, empiēma u.c. Bieži plaušu TUBERKULOZE kombinējas ar plaušu arodslimībām — pneimokoniozēm. Tas pasliktina slimnieka stāvokli, tāpēc ārstēšanai jābūt sevišķi rūpīgai un apzinīgai.

Kaulu un locītavu TUBERKULOZE raksturīga hron, gaita, kuras rezultātā sairst viens vai vairāki kauli, tiek bojātas locītavas. Kaulu un locītavu TUBERKULOZE gandrīz vienmēr rada invaliditāti. Ar kaulu TUBERKULOZE visbiežāk saslimst bērnībā. Tā parasti skar mugurkaulu (↑ spondillts) vai lielās locītavas, piem., gūžas locītavu (↑ koksīts). ceļa vai pleca locītavu. Slimības sākumā simptomi ir niecīgi, vēlāk parādās sāpes, kas pastiprinās guļot. Locītavas funkcija traucēta, muskuļi ap to atrofējas. Diagnozi apstiprina rentgenoloģiski u.c. speciālās izmeklēšanas dati. Ārstēšanā bez vispārspēcinošiem līdz. lieto ķīmijterapiju, ilgstošu slimās ķermeņa daļas imobilizāciju ar ģipša pārsēju; bieži izmanto ķirurģisko ārstēšanu.

Limfmezglu TUBERKULOZE visbiežāk skar atsevišķas limfmezglu grupas. Parasti vērojams attiecīgās limfmezglu grupas asimetrisks pietūkums un sāpīgums. Limfmezgli var nekrotizēties, veidot fistulas uz blakus esošiem dobumiem vai ārpusi. Ap bojātiem limfmezgliem rodas infiltrāts, saaugumi. Slimība ilgst gadiem, tās gaita viļņveidīga. Limfmezglu TUBERKULOZE slikti padodas ārstēšanai; samērā labus panākumus var gūt ar klimatterapiju (it īpaši dienvidu sanatorijās).

Tuberkulozais meningīts visbiežāk sastopams bērniem; var saslimt arī jaunieši un pieaugušie. Tub. meningīts sākas pakāpeniski, progresējot 3—7 dienu laikā. Slimības gaita smaga. Pēc pārslimošanas nereti paliek dažādi nervu sistēmas bojājumi. TUBERKULOZE ārstēšana ir kompleksa, kombinēta, ilgstoša, individuāla un sadalīta vairākos atšķirīgos posmos. Ārstēšanas metode atkarīga ne tikai no TUBERKULOZE procesa lokalizācijas, plašuma u.c. īpatnībām, bet arī no organisma vispārējā stāvokļa, cilv. profesijas, dzīvesvietas utt.
Pirmajā posmā neatkarīgi no procesa smaguma slimnieku vienmēr ārstē slimnīcā.
Tikai tad, kad sasniegts pietiekami stabils ārstn. efekts un slimnieks vairs neizdala TUBERKULOZE mikobaktērijas, ārstēšanu turpina sanatorijā, kur nostiprina ārstēšanas rezultātus, likvidē TUBERKULOZE procesa sekas un sagatavo slimnieku normālai darba dzīvei.

Visos slimības ārstēšanas posmos slimniekam ilgstoši un sistemātiski vienlaikus jālieto 2—3 un vairāk prettuberkulozes līdzekļu. Tas uzliek organismam, sevišķi aknām, lielu papildslodzi, tāpēc TUBERKULOZE ārstēšanas laikā aizliegta alkohola lietošana un smēķēšana. TUBERKULOZE ārstēšanā svarīga nozīme ir vispārspēcinošiem līdz. (piem., vitamīniem), pareizam uzturam, kā arī higiēniskam darba un atpūtas režīmam. Arvien plašāk lieto ķir. ārstēšanas metodes.

Nepilnīgi izārstētai TUBERKULOZE dažreiz pat pēc vairākiem gadiem var būt recidīvi. Sevišķi bieži tas notiek, cilvēkam novecojot, kad samazinās organisma pretestība. Pēc izārstētas TUBERKULOZE jebkura slimība var norisēt smagāk un ir grūtāk izārstējama. Stipri palielinās arī iespējamība no jauna saslimt ar TUBERKULOZE, tāpēc bijušajiem TUBERKULOZE slimniekiem visu mūžu ieteicams ievērot pareizu un saudzējošu darba un atpūtas režīmu, sistemātiski pārbaudīt savu veselības stāvokli pie ārsta, kā arī konsultēties ar to par iespējamām dzīves pārmaiņām.

Profilakses galv. uzdevums ir pasargāt iedz. no inficēšanās ar TUBERKULOZE un novērst jau inficēto cilv. saslimšanu. Sociālā profilakse aptver pasākumus, kas uzlabo iedz. veselības stāvokli: darba likumdošana, mātes un bērna aizsardzība, dzīvokļu celtniecība un apdzīvoto vietu labiekārtošana, iedz. kultūras, san. un higiēnas zināšanu paplašināšana.
San. profilakse aptver pasākumus, kas cilv. aizsargā no inficēšanās ar TUBERKULOZE. Vislielākās inficēšanās iespējas ir TUBERKULOZE slimnieka dzīves vietā, tāpēc visus ar slimnieku saskarē bijušos cilv. pastāvīgi novēro TUBERKULOZE dispansers. Slimniekam un viņa ģimenes locekļiem sevišķi rūpīgi jāievēro individuālās profilakses noteikumi. Ja ir atklātā TUBERKULOZE forma, jālieto speciāls spļaujamtrauks (tā saturu izlej kanalizācijā, trauku dezinficē, vārot 15 min.). Slimnieka veļa jāmazgā atsevišķi, iepriekš to iemērcot dezinficējošā šķīdumā un vārot.

TUBERKULOZE slimniekam jālieto atsevišķi trauki un trauku dvieļi. Liela nozīme biežai telpu un drēbju vēdināšanai, telpu uzkopšanai ar mitru drānu, Svarīgs pretepidēmisks pasākums ir TUBERKULOZE slimnieku izolēšana. Cilvēki, kas slimo ar atklāto TUBERKULOZE formu, tiek nodrošināti ar atsevišķu dzīvojamo platību. Izolēšanu veic, arī slimnieku ievietojot slimnīcā vai nošķirot bērnus, kas ar to ir saskarē. Piem., ja māte izdala TUBERKULOZE mikobaktērijas, bērnus uz laiku ievieto sanatorijas tipa mazbērnu novietnē, bērnu namā, meža skolā, internātskolā. Katrs TUBERKULOZE slimnieks, kas izdala mikobaktērijas un neārstējas speciālā ārstn. iestādē, gada laikā inficē vismaz 10 veselus cilv. Tāpēc TUBERKULOZE slimnieki, kas bīstami apkārtējiem cilv. un izvairās stacionāri ārstēties, pakļauti piespiedu ārstēšanai un piespiedu hospitalizācijai (ievietošanai slimnīcā).

Tomēr visbīstamākie TUBERKULOZE inf. izplatītāji ir t.s. nezināmie slimnieki. Likums par veselības aizsardzību paredz pārtikas rūpniecības, sab. ēdināšanas, tirdzniecības uzņēmumu, bērnu iestāžu u.tml. iestāžu darbiniekiem obligātu med. apskati, kad viņi stājas darbā, un periodiskas med. apskates. Cilvēki, kas slimo ar aktīvu TUBERKULOZE formu (t.i., ar tādu formu, kam nepieciešama ārstēšana), šajās iestādēs nedrīkst strādāt. Svarīga nozīme ir iedz. masveida fluorogrāfiskai izmeklēšanai (ne retāk kā 1 reizi 2 gados).

Bērniem agrīno TUBERKULOZE diagnostiku veic, 1 reizi gadā pārbaudot Mantu reakciju. Specifiskās profilakses mērķis ir panākt, lai ar TUBERKULOZE inficēto cilv. paaudzi nomainītu neinficēta paaudze. Šajā nolūkā izmanto BCG (Bacillus CalmetteGuērin) vakcīnu. Vakcinē visus jaundzimušos, ja vien tiem nav ārsta noteiktu kontrindikāciju. Vakcinē arī pusaudžus un pieaugušos, ja tie nav inficēti ar TUBERKULOZE. Tā kā vakcīnas iedarbība nav ilgstoša, revakcinācija jāizdara pēc 5—7 g. Ķīm. profilaksi īsa (2—3 mēn.) kursa veidā izdara pēc ārsta norādījuma bērniem un pusaudžiem, kas bijuši saskarē ar TUBERKULOZE mikobaktēriju izdalītāju, kā arī personām, kas stājas darbā prettuberkulozes iestādē. To lieto arī cilvēkiem, kam izārstēta TUBERKULOZE, ja tie pārslimojuši kādu smagu vispārēju slimību, ja to dzīves un darba režīmā notikušas lielas pārmaiņas.

Komentāri (0)

Rādīt komentārus augošā secībā
Vārds:
Komentārs:
 Drošības jautājums:četrpadsmit plus četrpadsmit =