ATPŪTA

Komentāri
nav šķirama no fiz. un garīgā darba, jo darbs un ATPŪTA ir viens otra priekšnoteikumi, organisma dzīvības norišu divas daļas. Pastāv divi ATPŪTA veidi:
1) ATPŪTA kā relatīvs miera stāvoklis, kad cilv., pārtraucis garīgo un fiz. piepūli, atrodas ērtā pozā un nereaģē uz apkārtējo vidi ar trauksmi un emocionālu sasprindzinājumu;
2) ATPŪTA kā garīga vai fiz. darbība, kas pēc rakstura krasi atšķiras no darba, kurš veikts līdz tam, likvidē šā darba radīto nogurumu un sekmē darbaspēju atjaunošanos. Pirmajā gadījumā ATPŪTA ir vairāk pasīva, otrajā — aktīva. Starp aktīvo un pasīvo ATPŪTA jābūt optimālam samēram, kas atkarīgs no veicamā darba rakstura un intensitātes, nervu sistēmas individuālajām īpatnībām un funkcionālajām rezervēm, vispārējā veselības stāvokļa. Darba dienas gaitā lielākā daļa no ATPŪTA veltītā laika jāizlieto aktīvai ATPŪTA. Aktīvās ATPŪTA iespējas ir ļoti plašas un daudzveidīgas, tās jāiemācās izmantot atbilstoši individuālajām īpatnībām un profesijai. Tā, piem., cilvēkam, kas veic intensīvu garīgo darbu, efektīvu aktīvo ATPŪTA bieži sniedz regulāra pārslēgšanās uz cita profila garīgo darbu, it īpaši, ja tas saistīts ar spēcīgiem emocionāliem kontrastiem un emocionālā sasprindzinājuma kāpumu. Pašu pilnvērtīgāko aktīvo ATPŪTA saspringta garīgā darba darītājiem sniedz sistemātiska garīgās slodzes maiņa ar optimālu fiz. slodzi. Šāda maiņa atkārtojama visas darba dienas laikā. Garīgi fiziska un fiz. darba darītājiem aktīva ATPŪTA panākama, regulāri mainot darba pozu un kustību stereotipu. Viens no vienkāršākajiem aktīvās ATPŪTA veidiem ir fiz. darbs pārmaiņus ar vienu un otru roku. Tā, piem., labā roka, ja to darbā nomainījusi kreisā, atpūšas daudz ātrāk un pilnīgāk nekā tad, ja pasīvi atpūšas abas rokas reizē. Tas ir tāpēc, ka vienas rokas darba laikā impulsu plūsma, kas no nodarbinātajiem muskuļiem un cīpslām ieplūst galvas smadzenēs, ar smadzeņu stumbra retikulārās formācijas starpniecību aktivizē un tonizē nervu centrus, kuri pārvalda otras — atpūtināmās rokas muskuļus. Bez tam nodarbinātās rokas nervu centri reflektoriski ietekmē atpūtināmās rokas nervu centrus, sekmējot šās rokas muskuļu atslābšanu un ATPŪTA. Darba laikā regulārajiem ATPŪTA brīžiem jābūt tik ilgiem, lai atjaunotos tās organisma fiziol. funkcijas, kas visvairāk nepieciešamas labu darbaspēju saglabāšanai. No darba brīvajā dienas posmā, kā arī ATPŪTA dienās atpūtai jābūt tik ilgai, lai nodrošinātu visu organisma fiziol. norišu optimālu atjaunošanos un pietiekami lielu funkcionālo un enerģētisko rezervju uzkrāšanos. Organizējot periodiskus ATPŪTA brīžus intensīva darba procesā, jāņem vērā, ka ATPŪTA ilgums un veids nedrīkst traucēt iegūto darba iemaņu nostiprināšanos, kā arī no jauna apgūstamo iemaņu izveidošanos. Ir zināms, ka katrā darba pārtraukumā galvas smadzenēs zināmu laiku saglabājas intensīvas pēdas no tām nervu darbības funkcionālajām sistēmām, kas pārvalda izveidoto vai pašreiz vēl veidojamo darba iemaņu. Ja darbu atsāk brīdī, kad šīs pēdas spēcīgi izteiktas, attiecīgā iemaņa izveidojas un nostiprinās daudz ātrāk nekā tad, ja darbu atsāk brīdī, kad minētās pēdas sākušas dzist. Tas pats attiecas arī uz sportistu treniņiem. Darba procesā atkārtojamie īsie optimālie A brīži atkarībā no konkrētiem apstākļiem variē no dažām min. līdz 10—15 min. reizi 1—2 stundās. Ja ATPŪTA brīži ilgāki, to skaits ir mazāks. Saspringta garīga vai garīgi fiz, darba apstākļos, kur nepieciešama pastāvīga intensīva uzmanības koncentrēšana un darbs veicams mazkustīgā pozā, īsi (3—4 min.), bet bieži (ik stundu vai biežāk) darba pārtraukumi nereti ir daudz efektīvāki nekā samērā gari, bet reti pārtraukumi. Ja darba pārtraukumi ir bieži un stingri ritmiski, strādniekam uz šo pārtraukumu izveidojas laika reflekss: jau vairākas min. pirms kārtējā pārtraukuma strādnieka darba ražīgums un it īpaši kvalitāte pieaug, jo nervu sistēma, sagatavojot organismu kārtējai ATPŪTA, mobilizē enerģētiskās rezerves, kuras ATPŪTA brīžos iespējams atkal atjaunot. Kādu ATPŪTA veidu (pasīvo vai aktīvo) šādos īslaicīgos darba pārtraukumos izmantot, tas atkarīgs no darba rakstura. Ja īsā pārtraukumā strādniekam, piem., šuvējam, nav izdevīgi atstāt darbvietu, pārtraukuma sākumā un beigās ieteicami 30—60 s ilgi, enerģiski pozas vingrojumi, kuros sēžot vai stāvot pārmaiņus tiek ritmiski izstieptas, savilktas un pēc tam atslābinātas visas galvenās muskuļu grupas, vispirms saliecēji, pēc tam atliecēji muskuļi. Pārējo pārtraukuma daļu var izmantot pasīvai A, kuras laikā ieteicams aizvērt acis vai raudzīties pa logu tālumā; jāelpo dziļi un ritmiski, jāatslābina visi muskuļi, bet uzmanība jāpievērš organisma sajūtām, noslēdzoties no apkārtējās vides. Atsākt darbu tieši no pasīvas ATPŪTA bez iepriekšējiem pozas vingrojumiem nav izdevīgi, jo tad var pagarināties iestrādāšanās periods un īslaicīgi samazināties darba ražīgums. Vismaz 1—2 reizes darba laikā darba pārtraukumos līdz ar pozas vingrojumiem izdarāmi arī enerģiski dinamiskie vingrojumi (īsi skrējieni, soļošana, palēcieni, plašas amplitūdas vēzienveida kustības u.tml.), vēlams — svaigā gaisā, atverot logus vai nodrošinot efektīvu gaisa ventilāciju (↑ darba vingrošana). Ir pierādīts, ka pareizi organizēti atkārtoti darba pārtraukumi ar efektīvu aktīvu un pasīvu ATPŪTA stipri uzlabo strādnieka pašsajūtu un ceļ darba ražīgumu. Smaga darba apstākļos, piem., mašīnbūves karstajos cehos, ATPŪTA lietderīgi paredzēt 7— 11 % no visa operatīvā darba laika. Cilvēkam jāiemācās lietderīgi izmantot ATPŪTA dažādos tās posmos: gan darba stundās, gan dienas, nedēļas, mēneša, sezonas un gada laikā. Darba stundās ATPŪTA izmantojami īsi darba pārtraukumi, bet brīvajā dienas daļā ATPŪTA jāparedz vairākas stundas, priekšroku dodot aktīvai ATPŪTA: pastaigai brīvā dabā, sporta nodarbībām, fiz. darbam svaigā gaisā, intelektuāli pilnvērtīgam, emocionālam un tīkamam garīgajam darbam. Ik dienas nepieciešamo pasīvo ATPŪTA pa lielākai daļai nodrošina pilnvērtīgs nakts miegs. Vismaz reizi nedēļā jāveic dažas stundas ilgs intensīvs fiz. darbs un vismaz viens garāks tūrisma pārgājiens vai jāpiedalās sp. nodarbībās. Ja ATPŪTA režīms ik dienas vai nedēļas bez pārmaiņām atkārtojas, tad reizi vairākās ned. ieteicams ATPŪTA veidu mainīt, lai ATPŪTA nekļūtu vienmuļa, stereotipiska. Mūsu klimatiskajos apstākļos šādu pārmaiņu nosaka arī gadalaika īpatnības. Racionāls darba un ATPŪTA režīms ir viens no svarīgākajiem noteikumiem, lai cilv. kļūtu par radošu, sabiedrībai derīgu personību.

Komentāri (0)

Rādīt komentārus augošā secībā
Vārds:
Komentārs:
 Drošības jautājums:desmit mīnus pieci =