nav šķirama no fiz. un garīgā darba, jo darbs un ir viens otra priekšnoteikumi, organisma dzīvības norišu divas daļas. Pastāv divi veidi: 1) kā relatīvs miera stāvoklis, kad cilv., pārtraucis garīgo un fiz. piepūli, atrodas ērtā pozā un nereaģē uz apkārtējo vidi ar trauksmi un emocionālu sasprindzinājumu; 2) kā garīga vai fiz. darbība, kas pēc rakstura krasi atšķiras no darba, kurš veikts līdz tam, likvidē šā darba radīto nogurumu un sekmē darbaspēju atjaunošanos. Pirmajā gadījumā ir vairāk pasīva, otrajā — aktīva. Starp aktīvo un pasīvo jābūt optimālam samēram, kas atkarīgs no veicamā darba rakstura un intensitātes, nervu sistēmas individuālajām īpatnībām un funkcionālajām rezervēm, vispārējā veselības stāvokļa. Darba dienas gaitā lielākā daļa no veltītā laika jāizlieto aktīvai . Aktīvās iespējas ir ļoti plašas un daudzveidīgas, tās jāiemācās izmantot atbilstoši individuālajām īpatnībām un profesijai. Tā, piem., cilvēkam, kas veic intensīvu garīgo darbu, efektīvu aktīvo bieži sniedz regulāra pārslēgšanās uz cita profila garīgo darbu, it īpaši, ja tas saistīts ar spēcīgiem emocionāliem kontrastiem un emocionālā sasprindzinājuma kāpumu. Pašu pilnvērtīgāko aktīvo saspringta garīgā darba darītājiem sniedz sistemātiska garīgās slodzes maiņa ar optimālu fiz. slodzi. Šāda maiņa atkārtojama visas darba dienas laikā. Garīgi fiziska un fiz. darba darītājiem aktīva panākama, regulāri mainot darba pozu un kustību stereotipu. Viens no vienkāršākajiem aktīvās veidiem ir fiz. darbs pārmaiņus ar vienu un otru roku. Tā, piem., labā roka, ja to darbā nomainījusi kreisā, atpūšas daudz ātrāk un pilnīgāk nekā tad, ja pasīvi atpūšas abas rokas reizē. Tas ir tāpēc, ka vienas rokas darba laikā impulsu plūsma, kas no nodarbinātajiem muskuļiem un cīpslām ieplūst galvas smadzenēs, ar smadzeņu stumbra retikulārās formācijas starpniecību aktivizē un tonizē nervu centrus, kuri pārvalda otras — atpūtināmās rokas muskuļus. Bez tam nodarbinātās rokas nervu centri reflektoriski ietekmē atpūtināmās rokas nervu centrus, sekmējot šās rokas muskuļu atslābšanu un . Darba laikā regulārajiem brīžiem jābūt tik ilgiem, lai atjaunotos tās organisma fiziol. funkcijas, kas visvairāk nepieciešamas labu darbaspēju saglabāšanai. No darba brīvajā dienas posmā, kā arī dienās atpūtai jābūt tik ilgai, lai nodrošinātu visu organisma fiziol. norišu optimālu atjaunošanos un pietiekami lielu funkcionālo un enerģētisko rezervju uzkrāšanos. Organizējot periodiskus brīžus intensīva darba procesā, jāņem vērā, ka ilgums un veids nedrīkst traucēt iegūto darba iemaņu nostiprināšanos, kā arī no jauna apgūstamo iemaņu izveidošanos. Ir zināms, ka katrā darba pārtraukumā galvas smadzenēs zināmu laiku saglabājas intensīvas pēdas no tām nervu darbības funkcionālajām sistēmām, kas pārvalda izveidoto vai pašreiz vēl veidojamo darba iemaņu. Ja darbu atsāk brīdī, kad šīs pēdas spēcīgi izteiktas, attiecīgā iemaņa izveidojas un nostiprinās daudz ātrāk nekā tad, ja darbu atsāk brīdī, kad minētās pēdas sākušas dzist. Tas pats attiecas arī uz sportistu treniņiem. Darba procesā atkārtojamie īsie optimālie brīži atkarībā no konkrētiem apstākļiem variē no dažām min. līdz 10—15 min. reizi 1—2 stundās. Ja brīži ilgāki, to skaits ir mazāks. Saspringta garīga vai garīgi fiz, darba apstākļos, kur nepieciešama pastāvīga intensīva uzmanības koncentrēšana un darbs veicams mazkustīgā pozā, īsi (3—4 min.), bet bieži (ik stundu vai biežāk) darba pārtraukumi nereti ir daudz efektīvāki nekā samērā gari, bet reti pārtraukumi. Ja darba pārtraukumi ir bieži un stingri ritmiski, strādniekam uz šo pārtraukumu izveidojas laika reflekss: jau vairākas min. pirms kārtējā pārtraukuma strādnieka darba ražīgums un it īpaši kvalitāte pieaug, jo nervu sistēma, sagatavojot organismu kārtējai , mobilizē enerģētiskās rezerves, kuras brīžos iespējams atkal atjaunot. Kādu veidu (pasīvo vai aktīvo) šādos īslaicīgos darba pārtraukumos izmantot, tas atkarīgs no darba rakstura. Ja īsā pārtraukumā strādniekam, piem., šuvējam, nav izdevīgi atstāt darbvietu, pārtraukuma sākumā un beigās ieteicami 30—60 s ilgi, enerģiski pozas vingrojumi, kuros sēžot vai stāvot pārmaiņus tiek ritmiski izstieptas, savilktas un pēc tam atslābinātas visas galvenās muskuļu grupas, vispirms saliecēji, pēc tam atliecēji muskuļi. Pārējo pārtraukuma daļu var izmantot pasīvai , kuras laikā ieteicams aizvērt acis vai raudzīties pa logu tālumā; jāelpo dziļi un ritmiski, jāatslābina visi muskuļi, bet uzmanība jāpievērš organisma sajūtām, noslēdzoties no apkārtējās vides. Atsākt darbu tieši no pasīvas bez iepriekšējiem pozas vingrojumiem nav izdevīgi, jo tad var pagarināties iestrādāšanās periods un īslaicīgi samazināties darba ražīgums. Vismaz 1—2 reizes darba laikā darba pārtraukumos līdz ar pozas vingrojumiem izdarāmi arī enerģiski dinamiskie vingrojumi (īsi skrējieni, soļošana, palēcieni, plašas amplitūdas vēzienveida kustības u.tml.), vēlams — svaigā gaisā, atverot logus vai nodrošinot efektīvu gaisa ventilāciju (darba vingrošana). Ir pierādīts, ka pareizi organizēti atkārtoti darba pārtraukumi ar efektīvu aktīvu un pasīvu stipri uzlabo strādnieka pašsajūtu un ceļ darba ražīgumu. Smaga darba apstākļos, piem., mašīnbūves karstajos cehos, lietderīgi paredzēt 7— 11 % no visa operatīvā darba laika. Cilvēkam jāiemācās lietderīgi izmantot dažādos tās posmos: gan darba stundās, gan dienas, nedēļas, mēneša, sezonas un gada laikā. Darba stundās izmantojami īsi darba pārtraukumi, bet brīvajā dienas daļā jāparedz vairākas stundas, priekšroku dodot aktīvai : pastaigai brīvā dabā, sporta nodarbībām, fiz. darbam svaigā gaisā, intelektuāli pilnvērtīgam, emocionālam un tīkamam garīgajam darbam. Ik dienas nepieciešamo pasīvo pa lielākai daļai nodrošina pilnvērtīgs nakts miegs. Vismaz reizi nedēļā jāveic dažas stundas ilgs intensīvs fiz. darbs un vismaz viens garāks tūrisma pārgājiens vai jāpiedalās sp. nodarbībās. Ja režīms ik dienas vai nedēļas bez pārmaiņām atkārtojas, tad reizi vairākās ned. ieteicams veidu mainīt, lai nekļūtu vienmuļa, stereotipiska. Mūsu klimatiskajos apstākļos šādu pārmaiņu nosaka arī gadalaika īpatnības. Racionāls darba un režīms ir viens no svarīgākajiem noteikumiem, lai cilv. kļūtu par radošu, sabiedrībai derīgu personību.