Mazkaloriju diēta

Komentāri
Kāpēc mazkaloriju diēta ir bīstama?
1930.gadā divi Mičiganas universitātes ārsti Njuborgs un Džonstons kādā savā publikācijā izvirzīja hipotēzi, ka lieks svars rodas nevis no vielmaiņas traucējumiem, bet no kalorijām. Šo hipotēzi viņiem neizdevās pamatīgi pārbaudīt, taču šī ideja par kalorijām kļuva par neapšaubāmu dogmu, ko ieslēdza pat medicīnas institūtu mācību programmā. Šie zinātnieki gan mēģināja vēlāk atsaukt savu nepārbaudīto hipotēzi, taču neviens viņus vairs nesadzirdēja. Kāpēc nesadzirdēja?

Tāpēc, ka mazkaloriju dieta visiem likās ļoti pievilcīga: pirmkārt, mazkaloriju dietas sākumstadijā cilvēks patiešām zaudē svaru; otrkārt, mazkaloriju dieta ir lēta. Tā šī ideja ienāca mūsu dzīvē.

Taču patiesībā svara zaudēšana no mazkaloriju dietas ir īslaicīga. Pēc neilga laika cilvēks atkal pieņemas svarā. Pasekosim, kā tas notiek. Pieaugošajiem dienā jāuzņem 2100-2500cKal – ne mazāk! Kāpēc? Ja cilvēks uzņem mazāk kaloriju, viņš nesaņem pietiekoši daudz vitamīnus un minerālvielus. Taču lai sadedzinātu 2100-2500cKal, cilvēkam ir nepieciešama viegla vai vidēja fiziskā slodze – t.i. vingrošana 1-1,5 stundu 2-3 reizes nedēļā (pastaigas svaigā gaisā neskaitās).

Sportistiem jāuzņem vēl vairāk kaloriju, jo viņiem ir liela fiziskā slodze.

Ja, piemēram, cilvēks uzturā lietoja 2500cKal, un pietiekoši daudz nekustējās – nesadedzinātās kalorijas uzkrāsies: radīsies lieks svars. Samazinot kalorijas līdz 2000cKal, trūkstošās 500cKal ķermenis paņems no savām tauku rezervēm. Līdz ar to notiks svara samazināšanās. Taču cilvēka ķermenim piemīt izdzīvošanas instinkts un pēc kāda laika ķermenis atkal radīs jaunas tauku rezerves, nu jau no 2000cKal. Un cilvēks atkal pieņemsies svarā. Ja cilvēks mēģinās vēl vairāk samazināt kaloriju daudzumu, piem., līdz 1500cKal, tad ķermenis veidos vēl lielākas tauku rezerves, kā tas notiek bada laikā (kā lācim pirms ziemas miega). Ļeņingrada blokādes laikā. Tātad pie mazkaloriju diētas cilvēks saņem ļoti maz vitamīnu un minerālvielu – kļūst uzņēmīgāks pret infekcijām, jūtas noguris, bez enerģijas. Vielmaiņa palēninās – atkal pieaug svars.

Tātad, mazkaloriju diēta ne tikai nepalīdz normalizēt svaru, bet mazkaloriju dieta ir ļoti kaitīga veselībai, jo cilvēks dzīvo enerģijas trūkumā, bet kalorijas, kā zināms ir enerģija. Tātad, kalorijas samazināt nedrīkst, vienalga, vai tu esi resns vai tievs. Kas jādara? Jāpaātrina vielmaiņa un kaloriju sadedzināšana. Un to var izdarīt tikai vingrošana un pilnvērtīgs uzturs.

Vienāda auguma un viena svara cilvēki var izskatīties pilnīgi dažādi: viens var būt korpulents, otrs – slaids un muskuļains (piem., divi cilvēki, kuru augums ir 180cm un svars ir 90kg). Tauki ir viegli, muskuļi – smagi. Tāpēc 1kg tauku aizņem lielāku apjomu, nekā muskuļi. Iedomājies polietilēna maisus – tie ir viegli, bet apjoms ir milzīgs. Ne tik svarīgas ir kalorijas, cik svarīgas ir proporcijas starp taukiem un muskuļiem ķermenī. Aptiekās jūs varat to izmērīt un tad zināsiet šīs proporcijas.

Lai būtu slaids, muskuļots ķermenis, jābūt pareizai vielu maiņai aizkuņģa dziedzeris regulē vielmaiņu organismā?

1.Izdala hormonus. Hormoni iespaido visu ko: termoregulāciju, garastāvokli, prāta funkcijas, slimīgas tieksmes (atkarību) utt.
2.Regulē ogļhidrātu maiņu: izdala speciālus fermentus, kas sašķeļ ogļhidrātus, regulē glikozes līmeni asinīs.
3.Regulē olbaltumvielu maiņu: izdalās noteikti fermenti.
4.Regulē tauku daudzumu un izmantošanu: lieks svars saistīts ar insulīna kvalitāti un daudzumu.

Ogļhidrātu un tauku maiņas traucējumus zinātnieki nosauca par hipoglikēmiju.

Kas ir hipoglikēmija?
Tā ir cukura satura pazemināšanās asinīs. Hipo – zems, gliko – glikoze. Normāls glikozes saturs asinīs ir: 1gr glikozes uz 1 litru asiņu.

Kad cilvēks ēd ogļhidrātus, apmēram pusstundas laikā glikozes līmenis asinīs palielinās. Aizkuņģa dz. izdala insulīnu, lai glikozes līmenis pazeminātos līdz normai. Taču ir ogļhidrāti, kas ļoti strauji paaugstina glikozes līmeni, un dabiski insulīna izdalās vairāk, lai glikoze būtu normā. Taču lielākajam vairumam cilvēku aizkuņģa dz. netiek ar šo uzdevumu galā, un izdala daudz vairāk insulīna, nekā nepieciešams (hiperinsulēmija), līdz ar to glikozes līmenis pazeminās un rodas hipoglikēmija, ar visām izrietošajām sekām, ko es nosaucu iepriekš. Arī liekais svars ir hipoglikēmijas sekas. Pie tam cilvēkam visu laiku prasās saldumus un citus ogļhidrātus, un sākas apburtais loks, ko sauc par atkarību no glikozes. Aizkuņģa dz. netiek ar to galā, un tā funkcijas nepārtraukti krītas. Rezultātā tas var novest pie cukura diabēta.

Kādas ir hipoglikēmijas izpausmes?
Jau no paša rīta cilvēks jūtas noguris un vārgs. Pēcpusdienā iestājas snaudulīgums, darba beigās nespēks. Vakarā nevar iemigt. Kašķīgums, nervozums, agresivitāte, nemiers, žāvas, aizmāršība, svīšana, sevišķi plaukstu, galvassāpes, slikta gremošana.
Jauna problēma vēl ir tajā apstāklī, ka slimu aizk.dz. neviens gandrīz nejūt. Minētos simptomus parasti pieraksta kaut kam citam: asinspied. problēmām, stresam un tml. Tas skar kā tievos, tā resnos.
Bez tam, aizkuņģa dziedzeris ne tikai izdala insulīnu, bet arī fermentus, kas piedalās barības sašķelšanā kuņģī. Mūsdienu cilvēku problēma ir nepietiekoša fermentu izdalīšanās. Cēlonis – rūpnieciski pārstrādātu produktu lietošana. Organisms nepazīst šādus produktus, tāpēc arī neizdalās fermenti. Kādas ir nepietiekošas fermentu izdalīšanās izpausmes? Smagums kuņģī pēc ēšanas (barība ilgi stāv kuņģi, kuņģis ir kūtrs), atraugas, aizcietējumi, un kā sekas – gastrīts un 12-pirkstu zarnas iekaisums. Medicīna piedāvā aizvietot aizkuņģa dziedzera trūkstošus fermentus ar zālēm, kas satur fermentus, taču tādai “ārstēšanai” nav jēgas. Zāles var uz neilgu laiku atvieglot gremošanu, taču ja cilvēks nemaina ēšanas paradumus, aizkuņģa dziedzera funkcijas neatjaunosies.
Tātad aizkuņģa dz. disfunkciju izraisa nepareiza ogļhidrātu lietošana. Ir ogļhidrāti, kas izraisa strauju glikozes līmeņa paaugstināšanos asinīs. Tie ir ogļhidrāti ar augstu glikēmisko indeksu (augstāku par 50) un tie veicina cukurslimības rašanos un aptaukošanos. Tāpat ir ogļhidrāti, kas izsauc tikai nelielu glikozes līmeņa paaugstināšanos, kas nav kaitīgi aizk.dz. un nepārvēršas taukos, bet dod enerģiju. Tos sauc par ogļhidrātiem ar zemu glikēmisko indeksu (zem 50). Sportisti var lietot ogļhidrātus ar augstu glikēmisko indeksu, bet ierobežotā daudzumā un tikai pie aktīvas fiziskās slodzes. Visiem pārējiem, un īpaši, ja aizk. dz. nav vesels, šos ogļhidrātus vajadzētu izslēgt no uztura. Ogļhidrāti ar augstu glikēmisko indeksu:

CUKURS
Pirms 200 gadiem cukurs bija delikatese – to varēja atļauties tikai bagāti cilvēki. Šodien – šo indi var dabūt visur, un visos produktos tas ir.

MEDUS.
Medus nav pārtikas produkts, bet gan terapeitisks līdzeklis, ko lieto pie noteiktām slimībām. Medus ir dzīvnieku valsts produkts.
Medus ir salda viela ko bites gatavo no ziedu nektāra, ko nektāraugi izdala ziedēšanas laikā. Nektāru bites uzsūc savā guziņā. Kad guziņa ir pilna, bite atgriežas stropā. Nektāra pārstrādes procesā bite daudzkārt, pat līdz 200 reizes, izlaiž nektāra pilienu no medus guzas uz snuķīša un atkal norij to atpakaļ. Šajā procesā notiek saharozes pārvēršanās glikozē un fruktozē un medus piesātinās ar fermentiem, vitamīniem, bioloģiski aktīvām vielām, kas nāk no bites medus guzas.
No cukura veidiem medū visvairāk ir glikoze, fruktoze un saharoze, bet sastopama ir arī maltoze un citi cukura veidi. Jo vairāk medū fruktozes, jo sliktāk tas kristalizējas (t.i., nesacukurojas).
No minerālvielām medū ir konstatēti 37 elementi, protams, niecīgās devās. Taču interesants ir kāds fakts: kad zinātnieki salīdzināja medus ķīmisko sastāvu ar mūsu asins sastāvu, izrādījās, ka ķīmiski medus ir ļoti līdzīgs mūsu asins plazmai.
Padomā: Ja mēs uzņemam vitamīnus un minerālvielas ar augļiem un dārzeņiem, mums vajag tos pārstrādāt. Bet medus jau ir pārstrādāts produkts – bitīte ir visu izdarījusi mūsu vietā. Mums atliek tikai medu paņemt mutē. Medus satur arī hloru, kas ir nepieciešams mūsu kuņģa sālsskābei.
Taču medus satur daudz kālija, kas nebūtu vēlams alerģiskiem cilvēkiem, sirds slimniekiem un cilvēkiem ar augstu asinsspiedienu. Ja tu lietosi medu ar mēru, t.i., 1-2 tējkarotes dienā – tad kālijs nekādu kaitējumu tavai veselībai nenodarīs.
Medus glikēmiskais indekss ir no 60 līdz 95, atkarībā no fruktozes daudzuma. Medus, kas sliktāk kristalizējas satur vairāk fruktozes, piem., akāciju medus.
Medu var lietot ne vairāk kā 1-2 tējkarotes dienā! KARTUPEĻUS ieveda Eiropā 1540. gadā no Peru. 200 gadus ar kartupeļiem baroja cūkas – tos sauca par cūku sakni, par cūku barību. Van Gogam ir glezna: zemnieki ar riebīgām sejām ēd kartupeļus – kartupeļu ēdāji. Tikai 18.gs. beigās cilvēki sāka ēst kartupeļus, jo nekā cita nebija ko ēst – bija bads. Kartupeļi ir kaitīgi, jo tie satur cieti, kas izsauc aizk.dz. disfunkciju, taču kartupeļu miza ir veselīga, jo satur mikroelementus un vitamīnus. Bet miziņu mēs nomizojam un dodam cūkām vai izmetam ārā. To darīja mūsu senči, to darām mēs. Kartupeļi cepeškrāsnī arī ir kaitīgi, jo tas, ko satur kartupelis ir vēl sliktāk, nekā apēst tikpat daudz cukuru. Cukurā hiperglikēmijas indekss ir 75, kartupelī – 95. Tas ir tas straujais insulīna pieaugums, kas sākas uzreiz pēc tāda produkta apēšanas. Mājās vai kafejnīcā un restorānā pie gaļas un zivīm kartupeļu vietā vienmēr pasūtiet svaigus dārzeņus, pupiņas, brūnos vai melnos rīsus.

Kā ar KUKURŪZU?
Indiāņu kukurūza bija bagāta ar šķiedrvielām. Tādu kukurūzu jūs šodien vairs neatradīsiet. Selekcionāru modificētā kukurūzā ir ļoti daudz cietes, bet gandrīz nav šķiedrvielu. Sākumā modificēto kukurūzu audzēja kā lopbarību un tehnisko kultūru. Cilvēki to sāka lietot Amerikā pirms 70 gadiem, Eiropā – pirms vairāk kā 50 gadiem, tāpēc, ka bija karš un bads. Kukurūza ir tikpat kaitīga aizk. dziedzerim kā kartupeļi.

Komentāri (0)

Rādīt komentārus augošā secībā
Vārds:
Komentārs:
 Drošības jautājums:četrpadsmit mīnus divi =