neorganiski ķīm. savienojumi, kas nepieciešami organismu dzīvības procesā.

Dzīvajos organismos sastopami gandrīz visi ķīmijā pazīstamie elementi, bet to daudzums nav vienāds. Pēc daudzuma organismā tos iedala makroelementos un mikroelementos. Asins plazmā, audu šķidrumā u.c. organisma šķidrumos izšķīdušās MINERĀLVIELAS rada noteiktu osmotisko spiedienu un nepieciešamo ūdeņraža jonu koncentrāciju; šie joni fizioloģiski ietekmē dažādu orgānu un vispirms nervu sistēmas funkcijas.

MINERĀLVIELAS ir dažādu komplicētu dzīvības procesos nepieciešamu organisko savienojumu sastāvdaļa (dzelzs ietilpst hemoglobīnā, jods — vairogdziedzera hormonā, cinks — aizkuņģa dziedzera un dzimumdziedzeru hormonos). MINERĀLVIELAS piedalās vielmaiņā (minerālvielu maiņa), organisma aizsargreakcijās, kaulaudu un zobu veidošanā u.c. dzīvības norisēs.

Īpaša nozīme MINERĀLVIELAS ir skābju un sārmu līdzsvara uzturēšanā organismā. Organisma audu reakcija normālos apstākļos ir tuva neitrālai un atkarīga no uztura, ar kuru iegūst skābju un sārmu veidošanai nepieciešamos elementus.
Skābo MINERĀLVIELAS avots ir uzturlīdzekļi, kas satur sēru, fosforu, hloru (dzīvn. produkti, maize, putraimi).
Sārmaino MINERĀLVIELAS avots ir uzturlīdzekļi, kas saturkalciju, magniju, nātriju, kāliju (piens, dārzeņi, augļi, ogas).

Katrai MINERĀLVIELAS ir specifiska nozīme cilv. organismā. Tās vajadzīgas ne tikai noteiktā daudzumā, bet arī noteiktā savstarpējā attiecībā. MINERĀLVIELAS tiek uzņemtas ar uzturu, daļēji ar ūdeni, un tikai viena MINERĀLVIELAS — nātrija hlorīds (vārāmais sāls) — speciāli tiek pievienota pārtikas produktiem.
Kalcijs ietilpst gk. kaulaudos un zobos. Tam ir liela nozīme normālā šūnu darbībā, īpaši sirds muskulatūras un nervu audu darbībā: ja kalcija daudzums asinīs samazinās, CNS ierosināmība pieaug. Kalcijs veicina asins recēšanu, kaulu lūzumu un ievainojumu ātrāku sadzīšanu, tbc perēkļu apkaļķošanos, pastiprina organisma pretestību infekcijai un samazina iekaisumu. Kalcija izmantojamība organismā atkarīga no fosfora un magnija daudzuma uzturā, kā arī no D vit. Kalcija un fosfora attiecībai uzturā jābūt apm. 1:1—1:2. Ja tā mainās, tiek traucēta kalcija un fosfora maiņa, kas augošā organismā izraisa rahīta simptomus. Daudz kalcija, turklāt pareizā attiecībā ar fosforu, ir pienā un tā produktos, maizē, gaļā, kāpostos, kartupeļos (↑ 1. tab.). Kalcija diennakts deva — 0,8 g; tā jāpalielina bērniem (1,2—1,5 g), grūtniecēm un mātēm, kas baro bērnu ar krūti.

No visa fosfora daudzuma, kas ir cilv. organismā, apm. 90% koncentrējas kaulaudos, pārējais — mīkstajos audos, gk. nervaudos. Nervu sistēmas paguruma stāvoklī fosfora daudzums samazinās, tāpēc intensīvā garīgā darbā vajadzība pēc fosfora pieaug. Tas piedalās ogļhidrātu, tauku un olbv. maiņā. Augu produktu fosfors (fitīna savienojumu veidā) un skābeņskābe var nelabvēlīgi ietekmēt kalcija uzsūkšanos zarnās, jo rodas nešķīstoši savienojumi. Daudz fitīna ir pākšaugos, rupja maluma miltos (klijās), skābenēs, rabarberos, spinātos, tāpēc šāds uzturs jāpapildina ar produktiem, kas satur daudz kalcija (piens, piena produkti). Galv. fosfora avotus uzturā ↑ 2. tabulā. Fosfora diennakts deva 1—1,5 g.

Magnijs organismā saistīts gk. muskuļaudos, nervaudos, kaulaudos, tas piedalās ogļhidrātu un tauku maiņā, regulē sirds muskulatūras darbību. Magnijam ir antispastiskas īpašības, tas paplašina asinsvadus. Magnija nepietiekamība uzturā var radīt traucējumus nervu sistēmā, muskuļu darbībā, kā arī palielināt kalcija daudzumu artēriju sienās. Galv. magnija avotus uzturā Magnija diennakts deva 300— 500 mg.

Nātrijs ietilpst asinīs un citos audu šķidrumos, tam liela nozīme ūdens maiņā organismā. Cilv. to uzņem gk. ar nātrija hlorīdu jeb vārāmo sāli, kura diennakts deva ir 10—15 g, tas atbilst 4—5 g nātrija. Pārmērīga sāls lietošana veicina ūdens uzkrāšanos organismā, nelabvēlīgi ietekmē aknu un nieru, kā arī asinsrites sistēmas darbību.

Kālijs piedalās organisma ūdens maiņas un sirdsdarbības regulācijā. Tā galv. avots uzturā ir augu uzturlīdzekļi, it sevišķi kartupeļi, kāposti, kāļi, bietes, tomāti, auzu pārslas, pākšaugi, žāvētas aprikozes, plūmes, rozīnes. Kālija diennakts deva — 2—5 g.

Sērs ir olbv. sastāvdaļa, tas ietilpst aminoskābēs metionīnā, cistīnā un cisteīnā, un tam ir liela nozīme organisma atindēšanās procesos. Visvairāk sēra ir pākšaugos, sierā, biezpienā, olās, gaļā, zivīs, auzu putraimos.

Dzelzs pēc daudzuma dzīvajā dabā un pēc līdzdalības dzīvo organismu fiziol. funkcijās daļēji pieskaitāma pie makroelementiem, daļēji pie mikroelementiem. Cilv. organsmā dzelzs nepieciešama hemoglobīna sintēzei; tās trūkums izraisa anēmiju. Dzelzs piedalās šūnu elpošanas fermenta veidošanā, tā tiek izlietota vielmaiņā. Dzelzs avots uzturā ir aknas un nieres, olas dzeltenums, putraimi, dārzeņi, augļi un ogas, sevišķi zemenes. Dzelzs diennakts deva — apm. 15 mg.