TERMOREGULĀCIJA
Skaidrojums: gr. thermē siltums + lat. regulare sakārtot, savest kārtībā
organisma veģetatīvā funkcija, kas uztur nemainīgu ķermeņa iekšējās vides t° neatkarīgi no apkārtējās vides t° svārstībām.
ķermeņa t° nemainīgumu nodrošina organisma siltumrades un siltumatdeves intensitātes saskaņotība. TERMOREGULĀCIJA piemīt t.s. siltasiņu jeb homeotermiskajiem dzīvn. (putniem, zīdītājiem) un cilvēkam. Visas šūnu dzīvības norises saistītas ar siltuma izdalīšanos. Barības vielu oksidācijas procesos apm. puse to ķīm. enerģijas pārvēršas siltumā. Pārējā enerģija uz laiku tiek uzkrāta makroerģiskos savienojumos un pārvēršas siltumā, šūnai veicot savas specifiskās funkcijas — saraušanos, sekrēciju, ierosas pārvadi u.tml. Katras šūnas (orgāna, organisma) siltumprodukcija līdz ar to ir tieši proporcionāla oksidācijas procesu intensitātei.
Cilv. organismā fiz. miera apstākļos rodas apm. 300 kJ (70 kcal) siltuma stundā, slodzes laikā siltumprodukcija var pat divkāršoties. Organismā producētais siltums tiek atdots apkārtējai videi siltuma vadīšanas un izstarošanas ceļā, kā arī šķidrumam iztvaikojot no ādas un gļotādas virsmas. Organisma iekšējās vides un ķermeņa. virsmas t° svārstības uztver jutīgi nervu veidojumi — termoreceptori. Sevišķi daudz to ir ādā, kuņģa gļotādā, vēnu sienās, kā arī cns. Termoreceptoru ierosa pa jušanas nervu šķiedrām tiek pārvadīta uz TERMOREGULĀCIJA centru, ko veido nervu šūnas dažādos cns apvidos. galv. nozīme ir nervu šūnu sakopojumiem hipotalāmā un lielo pusložu garozā. TERMOREGULĀCIJA centru pakļautībā ir daudz fiziol. mehānismu, kas nodrošina optimālu organisma siltuma līdzsvaru.
Ķermeņa iekšējai t° paaugstinoties, reflektoriski samazinās vielmaiņas procesu intensitāte, paplašinās ādas asinsvadi, padziļinās un paātrinās elpošana, pastiprinās svīšana. sviedru iztvaikošana ir vienīgā siltumatdeves iespēja, ja apkārtējās vides t° pārsniedz ķermeņa virsmas t°. Siltuma deficīta gadījumā vērojama pretēja reakcija. TERMOREGULĀCIJA centru ietekmi realizē gk. simpātiskā nervu sistēma, piedalās arī iekšējās sekrēcijas dziedzeri — virsnieres, hipofīze, vairogdziedzeris.
Organisma dzīves laikā notiek TERMOREGULĀCIJA mehānismu pilnveidošanās. zīdainim TERMOREGULĀCIJA vēl vāji attīstīta, neiznēsātiem bērniem pirmajos mēn. tās pilnīgi trūkst. Tikai 1. mūža gada beigās izveidojas pilnvērtīgas asinsvadu un sviedru dziedzeru reakcijas par atbildi ķermeņa t° maiņām. TERMOREGULĀCIJA spēju pilnveidošanā liela nozīme prasmīgi izraudzītām norūdīšanās procedūrām, kas jāsāk jau mazbērna vecumā un regulāri jāturpina visu mūžu.
ķermeņa t° nemainīgumu nodrošina organisma siltumrades un siltumatdeves intensitātes saskaņotība. TERMOREGULĀCIJA piemīt t.s. siltasiņu jeb homeotermiskajiem dzīvn. (putniem, zīdītājiem) un cilvēkam. Visas šūnu dzīvības norises saistītas ar siltuma izdalīšanos. Barības vielu oksidācijas procesos apm. puse to ķīm. enerģijas pārvēršas siltumā. Pārējā enerģija uz laiku tiek uzkrāta makroerģiskos savienojumos un pārvēršas siltumā, šūnai veicot savas specifiskās funkcijas — saraušanos, sekrēciju, ierosas pārvadi u.tml. Katras šūnas (orgāna, organisma) siltumprodukcija līdz ar to ir tieši proporcionāla oksidācijas procesu intensitātei.
Cilv. organismā fiz. miera apstākļos rodas apm. 300 kJ (70 kcal) siltuma stundā, slodzes laikā siltumprodukcija var pat divkāršoties. Organismā producētais siltums tiek atdots apkārtējai videi siltuma vadīšanas un izstarošanas ceļā, kā arī šķidrumam iztvaikojot no ādas un gļotādas virsmas. Organisma iekšējās vides un ķermeņa. virsmas t° svārstības uztver jutīgi nervu veidojumi — termoreceptori. Sevišķi daudz to ir ādā, kuņģa gļotādā, vēnu sienās, kā arī cns. Termoreceptoru ierosa pa jušanas nervu šķiedrām tiek pārvadīta uz TERMOREGULĀCIJA centru, ko veido nervu šūnas dažādos cns apvidos. galv. nozīme ir nervu šūnu sakopojumiem hipotalāmā un lielo pusložu garozā. TERMOREGULĀCIJA centru pakļautībā ir daudz fiziol. mehānismu, kas nodrošina optimālu organisma siltuma līdzsvaru.
Ķermeņa iekšējai t° paaugstinoties, reflektoriski samazinās vielmaiņas procesu intensitāte, paplašinās ādas asinsvadi, padziļinās un paātrinās elpošana, pastiprinās svīšana. sviedru iztvaikošana ir vienīgā siltumatdeves iespēja, ja apkārtējās vides t° pārsniedz ķermeņa virsmas t°. Siltuma deficīta gadījumā vērojama pretēja reakcija. TERMOREGULĀCIJA centru ietekmi realizē gk. simpātiskā nervu sistēma, piedalās arī iekšējās sekrēcijas dziedzeri — virsnieres, hipofīze, vairogdziedzeris.
Organisma dzīves laikā notiek TERMOREGULĀCIJA mehānismu pilnveidošanās. zīdainim TERMOREGULĀCIJA vēl vāji attīstīta, neiznēsātiem bērniem pirmajos mēn. tās pilnīgi trūkst. Tikai 1. mūža gada beigās izveidojas pilnvērtīgas asinsvadu un sviedru dziedzeru reakcijas par atbildi ķermeņa t° maiņām. TERMOREGULĀCIJA spēju pilnveidošanā liela nozīme prasmīgi izraudzītām norūdīšanās procedūrām, kas jāsāk jau mazbērna vecumā un regulāri jāturpina visu mūžu.
Komentāri: 0 no 0