indīgas vielas, ko izdala patogēnās baktērijas, daži augi un dzīvn. Visi TOKSINI ir aktīvi antigēni, kas dzīvn. un cilv. organismā ierosina specifisku antivielu antitoksīnu rašanos, kuri neitralizē attiecīgo TOKSINI. Augu TOKSINI sauc par fitotoksīniem (abrīns, rīcins), dzīvnieku TOKSINI — par zootoksīniem (čūsku, skorpionu inde). Svarīgākie baktēriju TOKSINI ir difterijas, stingumkrampju un botulīna TOKSINI. Tie visi ir eksotoksīni, kurus baktērijas izdala apkārtējā vidē. Eksotoksīni ir ārkārtīgi spēcīgas indes, piem., botulīna TOKSINI tipa kristāliskā TOKSINI vidējā nāvīgā deva pelei ir 4,540"9 mg. Ja eksotoksīnus apstrādā ar formalīnu un karsē, tie zaudē toksiskās īpašības, bet nezaudē spēju ierosināt antitoksīnu rašanos organismā. Tādus novājinātus TOKSINI sauc par a n atoksīniem, un tos lieto aktīvai imunizācijai, piem., pret difteriju. Par endotoksīniem sauc baktērijās saistītos TOKSINI, kas atbrīvojas tikai tad, ja baktēriju šūnas noārdās. Endotoksinus rada vēdertīfa nūjiņas, streptokoki, meningokoki u.c. baktērijas. Endotoksīni ir karstumizturīgi, sastāv no polisaharīdiem, lipoidiem un polipeptīdiem. Pēc iedarbības TOKSINI iedala neirotoksīnos, kas bojā centrālo un perifērisko nervu sistēmu (difterijas, stingumkrampju, botulīna TOKSINI), un hemotoksīnos, kas šķīdina eritrocītus un bojā asinsvadu sienas (čūsku inde, endotoksīni).