acs inervācijas traucējums, kam raksturīga plakstiņa noslīdēšana, zīlītes sašaurināšanās un acs ābola padziļināšanās.

Šo sindromu aprakstījis Šveices oftalmologs J. Horners un franču fiziologs K. Bernārs. Šāds inervācijas traucējums var rasties dažādu slimību dēļ, piem., muguras smadzeņu slimību ( audzēja, siringomiēlijas u.c.), apakšējo kakla nervu saknīšu, simpātiskā stumbra nervu mezglu un to savienotājzaru bojājumu, plaušu (sevišķi to galotnes), krūšu un kakla limfmezglu, vairogdziedzera slimību gadījumā.

HORNERA—BERNĀRA SINDROMS var būt saistīts ar iekšējās miega artērijas slimībām, jo gar šās artērijas sienu izvietojas atbilstošās simpātiskās nervu šķiedras. Par cēloni šim sindromam var būt arī patoloģiski procesi acs dobumā.