DZIRDE

Komentāri
biol. norišu kopums, ar kurām cilv. un dzīvn. organismā notiek paša ķermeņa vai apkārtējās vides akustisko svārstību uztvere un analīze.

Nervu sistēmas elementus, kas piedalās DZIRDE procesā, sauc par DZIRDE analizatoru. Tas sastāv no perifēriskas daļas (receptori iekšējās auss gliemeža vadā), vadītājceļiem (DZIRDE nervs, nervu šūnu un šķiedru sakopojumi galvas smadzeņu stumbrā, vidussmadzenēs un starpsmadzenēs) un kortikālās daļas (DZIRDE centra šūnas lielo pusložu garozas deniņdaivā).
Cilv. DZIRDE orgāns — auss spēj uztvert akustiskās svārstības, kuru frekvence ir 20—20 000 Hz. Zemākas un augstākas frekvences svārstības (infraskaņa un ultraskaņa), ja arī izraisa nelielu DZIRDE orgāna kairinājumu, tomēr apzinātu skaņas sajūtu nerada. Akustisko svārstību frekvences maiņa subjektīvi tiek novērtēta kā skaņas augstuma maiņa. Skaņai izplatoties vidē, kas to vada (gaisā, šķidrumā, kaulā). rodas mainīgs papildu spiediens, ko sauc par akustisko spiedienu.

Cilv. DZIRDE orgāni sāk uztvert skaņas, kuru radītais akustiskais spiediens ir tikai 0,0001 Pa. Skaņas stiprumu jeb intensitāti medicīnas praksē parasti mērī relatīvās mērvienībās (decibelos — dB), kas raksturo mērījamās skaņas stipruma attiecību pret dzirdamības slieksnim atbilstošo tās pašas skaņas stiprumu. Dzirdamības sliekšņa stiprums ir vismazākais skaņas stiprums, kuru vēl spēj uztvert cilv. auss, un tam atbilst 0 dB.
Vesela cilv. DZIRDE analizators spēj uztvert un analizēt skaņas diapazonā no 0 līdz 140 dB; lielākas intensitātes akustiskās svārstības rada sāpju sajūtu. Skaņu viļņus no ārējās vidēs ārējā auss eja aizvada līdz bungplēvītei, kas nodala ārējo ausi no vidusauss. Pašas bungplēvītes svārstību amplitūda ir ļoti niecīga. Vidusausī kaulu ķēdīte pārvada svārstības no bungplēvītes līdz priekštelpas lodziņam un vairāk reižu pastiprina akustisko spiedienu. Aiz priekštelpas lodziņa svārstības pāriet iekšējās auss šķidrumā (endolimfā un perilimfā) un sasniedz DZIRDE receptorus (matainās šūnas) spirālajā (Kortija) orgānā. Šie receptori atrodas uz ļoti kustīgas pamatmembrānas un ar saviem izaugumiem (stereocīlijām) pieskaras kustīgai segplātnītei, kas atrodas endolimfā.
Skaņas viļņu iesvārstītā endolimfā izraisa pamatmembrānas un segplātnītes savsavstarpējas novirzes un līdz ar to — mataino izaugumu deformāciju. Pēc dažu zinātnieku domām, šī deformācija rada šūnas membrānā elektriskas pārmaiņas un ierosu. Līdztekus šiem meh. un elektriskajiem procesiem endolimfas svārstības ierosina receptoros arī citoķīmiskas norises.
Stereocīliju deformācija stimulē īpašas vielas — acetilholīna saistīšanos ar mataino šūnu membrānu un līdz ar to ierosas rašanos. Impulsi pa vadītājceļiem sasniedz DZIRDE centru lielo pusložu garozā. Rodas DZIRDE sajūta. DZIRDE analizatora spēju atšķirt skaņas pēc augstuma un stipruma pamatvilcienos izskaidro hidrodinamiskā DZIRDE teorija. Iekšējās auss šķidrums iesaistās akustisko svārstību procesā nevienmērīgi, un, ja frekvence ir pietiekami liela, noteiktā gliemeža šķērsgriezumā šķidruma svārstību amplitūda ir lielāka nekā blakusapvidos. Mainoties skaņas frekvencei, mainās arī šķidruma svārstību maksimuma novietojums (frekvencei palielinoties, tas tuvojas priekštelpas lodziņam), līdz ar to mainās sadalījums dažādos receptoru apvidos.
Zemu skaņu atšķiršanai tiek izmantots cits — vienkāršāks mehānisms. Pa dzirdes nerva šķiedrām aizplūstošo ierosas viļņu biežums atbilst skaņas frekvencei. Ierosināto receptūru skaits savukārt ir atkarīgs no skaņas stipruma.

Absolūtā DZIRDE ir spēja pēc atmiņas precīzi noteikt jebkuras skaņas augstumu. Iekšējā DZIRDE — augstāko DZIRDE centru spēja bez ārēja skaņas kairinājuma nonākt ierosinātā stāvoklī un radīt skaņas sajūtu vai pat veidot apziņā veselas skaņu gleznas. Šī spēja cilvēkam saglabājas arī pēc perifēriskā DZIRDE aparāta bojāejas. DZIRDE pārbauda ar dažādām audiometrijas metodēm. Visbiežāk nosaka dzirdamības slieksni dažādas frekvences un dažāda rakstura skaņām.

Pasliktinātas DZIRDE cēloņi var būt slikta skaņu pārvade vidusausī sakarā ar kauliņu mazkustīgumu (otoskleroze), skaņu uztveres traucējumi, ja bojāti receptori vai arī nepietiekami kustīga endolimfa gliemeža vadā, bojāti vadītājceļi un nervu centri. Bērniem pasliktināta DZIRDE (iedzimta vai agri iegūta) parasti rada traucējumus arī runas attīstībā (kurlmēmums), taču ar speciāliem apmācības paņēmieniem pilnvērtīgu runasspēju var iegūt pat pilnīgi nedzirdīgi cilv. Ja DZIRDE traucējumi nav novēršami ar operāciju vai medikamentiem, izmanto mākslīgus dzirdes aparātus, kas būtībā ir miniatūri skaņas pastiprinātāji.

Att.Dzirde. Auss gliemeža šķērsgriezums: 1 — segplātnīte; 2 — spirālās kaulplātnītes mala; 3 — gliemeža ass; 4 — spirāiais mezgls; 5 — dzirdes nerva šķiedras; 6 — gliemeža ass; 7 — pamatmembrāna; 8 — gliemeža ārējā siena; 9 — spirālais (Kortija) orgāns; 10 — Reisnera membrāna
Dzirde

Komentāri (0)

Rādīt komentārus augošā secībā
Vārds:
Komentārs:
 Drošības jautājums:piecpadsmit plus trīspadsmit =