STOSTĪŠANĀS

Komentāri
Latīņu val.: balbuties

Starptautiskā slimību klasifikācija (ssk10):

  • Kods: F98.5
  • Klasifikātorā:
    • Psihiski un uzvedības traucējumi F00-F99
      • Uzvedības un emocionāli traucējumi, kas parasti sākušies bērnībā un pusaudža vecumā F90-F98
        • Citi uzvedības un emociju traucējumi, kas parasti sākas bērnībā un pusaudža gados F98
          • Stostīšanās F98.5
runas traucējums, kura cēlonis ir runas aparāta (elpošanas, balsenes, lūpu, mēles muskuļu) krampji.

Runas aparātā organisku bojājumu nav, traucējumi ir funkcionāli. STOSTĪŠANĀS brīžiem var pastiprināties vai samazināties; parasti tā pāriet cilvēkam vienatnē, bet atjaunojas un pastiprinās satraukumā vai tad, ja izrunai tiek pievērsts vairāk uzmanības.

STOSTĪŠANĀS biežāk sastopama bērniem 2—5 g. vecumā, parasti zēniem; pasliktināšanās var sākties skolas vecumā, kad jaunā situācijā runai tiek izvirzītas lielākas prasības. Viens no STOSTĪŠANĀS pastiprināšanās cēloņiem ir klasesbiedru nepareiza attieksme. Skolas vecuma bērniem reizē ar STOSTĪŠANĀS nereti rodas nervozitāte, bailes runāt, bērni kļūst viegli satraucami, nomākti, rodas mazvērtības apziņa. Stipra STOSTĪŠANĀS apgrūtina iekļaušanos kolektīvā. Reizēm pievienojas arī ēstgribas un miega traucējumi. Vecākiem bērniem STOSTĪŠANĀS gadījumi samazinās, un pieaugušajiem tā novērojama diezgan reti.

STOSTĪŠANĀS var rasties ārējo apstākļu ietekmē (pēc galvas traumas, retāk — pēc pārciestām inf. slimībām). Reizēm STOSTĪŠANĀS ir citu cilv. runas defektu atdarināšana. Biežāk stostās bērni, kas šļupst un kam ir vāja nervu sistēma. Tomēr parasti STOSTĪŠANĀS ir viena no neirozes izpausmēm un rodas pēc psihotraumējošiem pārdzīvojumiem. Cēlonis var būt kā pēkšņa psihotrauma (sabīšanās, spalga skaņa, sevišķi jūtīgiem bērniem — sods, atšķirtība no vecākiem), tā arī ilgstoša atrašanās psihotraumējošā situācijā (bērna pastāvīga iebiedēšana, rupja attieksme, šausminoša satura pasakas un sarunas). Sevišķi jūtīgi bērni ir tad, kad tikko sāk runāt.

Ārstēšana ilgstoša. Bērnam jāsamazina runas slodze, jānovērš uztraukumi. Ja panākumu nav, jākonsultējas ar psihiatru, neiropatologu vai logopēdu. Jāievēro, ka vecāku vai apkārtējo cilv. nepareiza izturēšanās var stostīšanos arī pastiprināt (nevietā izvirzītas un neizpildāmas prasības «runāt labāk», sodi, pārāk lielas uzmanības pievēršana izrunas defektam, izsmiešana).
Ar bērnu, kas stostās, jārunā lēni, skaidri, precīzi izrunājot vārdus. Mazākiem bērniem ieteicamas atbilstošas rotaļas, vecākiem bērniem — sarunas lēnā tempā, kā arī speciāli vingrinājumi, kas izpildāmi logopēda vadībā. Visbiežāk ārstēšana ir kompleksa (nomierinoša, vispārspēcinoša terapija, psihoterapija).

Profilakse. Jānovērš apstākļi, kas nervu sistēmai un runas aparātam var radīt pārmērīgu slodzi.

Komentāri (11)

Rādīt komentārus augošā secībā
  • Blazer, 2016-08-04 19:13:25

    Man bija stostīšanās un vel ir .
    Kliegšanas terapija man palīdz . man simptomi pāriet uz labu laiku 3-4 mēneši . un tad atkal sākas , no stresa . lai no tā izvairītos , vienkārši neļaujat sev tikt stresā .Stress ir tas , kas pie visa ir vainīgs

  • pret stostīšanos, 2014-12-05 17:56:11

    Pat karaļi stostās. Paskaties filmu "Karaļa runa".
    Tur bija daudz visādu runas vingrinājumu, kas varētu palīdzēt, bet galvenais, ka cilvēks ieguva pārliecību, ka viņš to spēj.
    Pieliec visas pūles, lai kāda (noderīgā) jomā kļūtu izcils. Tad apkārtējie cienīs un ieklausīsies.

  • nelaimīgais:(, 2014-12-04 19:31:19

    Valodu raustu jau kopš 2 gadu vecuma tagat man ir 13 gadi! Valodu raustu tāpēc ka bērnība mani pārbiedēja kaimiņu suns.Skolā iet ar valodas problēmām iet ir ļoti grūti jo visi bērni mani uzskata par dīvainu un kad skolā jālasa es aizeju uz tualeti! Ja jums ir kāds ieteikums lūdzu lūdzu sakiet:(:(:(

  • cilvēks, 2014-01-29 14:06:47

    Man pašam arī ir stostīšanās man ir 16 gadu. Taisiju regulāri vienu elpināšanas vingrinājumu, bet neko nelīdzēja. Ja ļoti grib, var iet pie logopēdiem, bat tas ir dārgi - 22 eiro par vienu nodarbību. Man pat nav tik lielas stipendija, nevaru atļauties :D Atliek pašam ar to cīnīties :(

  • kaspars, 2013-09-27 11:13:53

    ludzu palidziet man jau ir 25 gadi,, valodu raustu no 3 gadiem.. valodu saku raustit jo dzivoju patiesam saja teksta aprakstitajos apstaklos:( mans pasts lejs@inbox.lv ja jums ir izdevies izarsteties palidziet ari man,, es ari drosi padalisos informacija par savam metodem:) paldies jau ieprieks...

  • thewtf, 2011-02-22 22:12:59

    stostos..es stostos un pēdējā laikā esmu pievērsies jogai un nervu nomierināšanai jo esmu nervoozs..:)

    man pat kādu laiku pasliktinājās atzīmes dēļ stostīšanās,bet es ticēju sev un sāku atgūties

    man arī saka ka esmu mazāk sācis stostīties un tas man dod liekāku motivāciju saprast sevi un savu dvēseli...

  • dikcija.lv, 2010-05-06 21:48:43

    Ceru kādam palīdzēs šī mājas lapa atrast domubiedrus, jo tā ir priekš cilvēkiem ar valodas traucējumiem.

  • vienkārši cilvēks, 2010-03-16 15:50:52

    Skolas laika stostījos diezgan spēcīgi...Neteikšu, ka gluži "izsmiešana" un "izstumšana no kolektīva", bet jutos praktiski nepārtraukti izcili draņķīgi. Gājieni pie logopēda nepalīdzēja nemaz.Tomēr viss izmainījās...(pārāk garš stāsts sanāks), īsāk sakot, NOTICĒJU tam, ka es pats, un TIKAI es pats pilnībā kontrolēju absolūti visus procesus (fiziskos, bioķīmiskos u.tjp.)gan sava fiziskā ķermeņa ietvaros, gan apkārtesošajās parādībās. Parādījās pilnīga pārliecība par VISA manis darāmā neapstrīdamu pareizību, savlaicīgumu...Klāt tam visam - savdabīga nepārejoša eiforija...Viss ir saistīts, ja tā varētu teikt, ar "cilvēka garīgās pasaules neizmērojamo resursu pilnīgāku izmantošanu". Bez sēdēšanas lotosa pozās un bez speciālām meditācijām...Vienkārši, vienā mirklī es NOTICĒJU, un viss (protams, ar attiecīgu literatūru pirms tās NOTICĒŠANAS es tomēr saskāros diezgan lielā apjomā - lai saprastu, KĀ un KĀPĒC, uz kāda pamata man ir tiesības tam visam ticēt).Kā līdzejošas parādības nāca arī dabiska, pašsaprotama atbrīvošanās no līdz tam dominējušām alkohola un nikotīna atkarībām (ko es pat nebiju nemaz plānojis sākotnēji). Tālāk jau visāda veida "garīgā literatūra"(var arī bez pēdiņām)man pati par sevi kļuva par dienišķo nepieciešamību, lasīju daudz un "dajebko" (sākot no senajām vēdiskajām mācībām, un beidzot ar okultajām zinātnēm, mistiku, maģiju, ekstrasensoriku...). Nevaru šeit atsaukties uz vienu konkrētu "ticību" vai "pareizo mācību", kura mani izveda no strupceļa, nevaru nevienu "aģitēt", lai "pievēršas tai patiesajai ticībai",un tad viss būs okei...Būtība nav ticības vai mācības nosaukumā, bet pašā faktā - TICĒT. Ticu tam, ka esmu "vienreizējs un neatkārtjams", ar savu īpašo misiju šajā pasaulē, Dieva iemiesojums (ne vienīgais, bet viens no...), un ka man nav jāatskaitās absolūti nevienam ne par savām domām, ne vārdiem, ne darbiem. Ka man nav ne mazākā pamata kāda ("sabiedrības") priekšā justies neērti (kaut vai tās pašas stostīšanās dēļ), ka esmu nemirstīgs, ka nekas slikts ar mani vispār nekad nevar notikt...u.t.t.Varētu to nodēvēt par tādu kā "lepnības garu", jo jutos neizmērojami pārāks par visu pārējo pasauli...nevis ar to, ka esmu TĀDS (arī pārējā pasaulē jebkurš cilvēks ir TĀDS, nekļūdīgs un nemirstīgs Dieva iemiesojums, tikai es atšķiros ar to, ka ZINU un APZINOS to - pārējie vēl ne).
    Tā NOTICĒŠANA sākās kaut kur 29 gadu vecumā,šobrīd man jau pāri pusgadsimtam. Ar dažādām modifikācijām laika gaitā viss būtībā ir palicis nemainīgs (kaut arī vienu brīdi tās TICĒŠANAS iespaidā diezgan smagi "nogāju no sliedēm"). Un šodien gan visādu dienišķo stresu un aizkaitinājumu par apkārtesošo valsts mēroga stulbumu, nelietību ir nesalīdzināmi vairāk, nekā manā skolas laikā (kad tieši tas minētais "uztraukums" un "nervozēšana" arī vienmēr izraisīja manu stostīšanos), taču tagad es pret "apkārtējo viedokli" esmu pilnīgi vienaldzīgs jau sava vecuma dēļ, un tāpēc arī praktiski nekad nenervozēju par to, kā izteikšos, un ja tomēr gadās reizēm daudzrunāšanas karstumā aizrauties un tīri mehāniski sākt stostīties (agrāk man tas uzreiz bloķēja visu tālāko izteikšanās procesu...), tad tagad - pilnīgi vienalga, izmocu no sevis to "ieķīlējušos vārdu" un mierīgi turpinu tālāk bez raustīšanās. Un, ja kas, sabiedrības uztvere arī ir mainījusies, salīdzinot ar maniem skolas gadiem. Toreiz es jutu, ka uz mani uzreiz sāk "ne tā" skatīties, it kā smīkņājoši, un tas uzreiz radīja papildslodzi un norobežošanās tieksmi. Tagad t.s. "rietumnieciskā tolerance", kas, no vienas puses,ir legalizējusi un cenšas padarīt par "pašsaprotami dabiskām lietām" visādas perversijas, no otras puses, ir mazinājusi arī tādu kā smīkņājoši nosodošo attieksmi pret dažāda veida savdabīgiem cilvēkiem, kuri izceļas uz apkārtējo fona (invalīdi ratiņkrēslos, cilvēki ar ļoti smagiem fiziskiem traucējumiem, u.t.t). Neesmu ne pederasts, ne saeimas zaglis, ne citāda veida "demokrātiskais nelietis" - tātad, par ko man kaunēties un kompleksot, ja retu reizi gadās vēl pastostīties? un, galvenais, KĀ priekšā man justies neērti? vai viņi ar kaut ko ir labāki par mani? taču nē!...

  • Diana, 2009-11-28 20:37:12

    man ir 18gadi,un kaa es vareetu izaarsteet stostisanos??

  • ...., 2009-02-01 14:35:33

    Tavs neizdevušais joks te ir galīgi nevietā.

  • aņuks, 2008-12-08 09:06:53

    Stosteklis skatās, kā aklais ar spieķīti dodas atvērtas kanalizācijas akas virzienā:
    - Pa .. pa .. pa ..pa .. pašol.

Vārds:
Komentārs:
 Drošības jautājums:viens plus nulle =