psih. slimība ar neskaidru izcelsmi un daudzveidīgu klīn. izpausmi.

ŠIZOFRĒNIJA ir mūsdienu psihiatrijas centrālā problēma. Par ŠIZOFRĒNIJA izcelsmi pastāv vairākas teorijas, kas nav ne galīgi apstiprinātas, ne pilnībā noliegtas. Zināma nozīme ir iedzimtībai, tomēr slimību nav iespējams izskaidrot vienīgi ar to (piem., ja slimo viens no vienolas dvīņiem, otrs var arī nesaslimt, it īpaši, ja abi dzīvojuši atsevišķi, katrs citādos apstākļos).

Nav pierādījumu, ka šizofrēniju radītu tikai ārēji faktori. Pastāv arī inf. ( vīrusu) teorija. Visvairāk atzīta ir autointoksikācijas teorija — uzskats, ka slimības cēlonis ir kāds no ķīmiskajiem savienojumiem, kas organismā radies sakarā ar vielmaiņas traucējumiem. Nav arī vienotu atziņu par slimības būtību — pastāv uzskats, ka ŠIZOFRĒNIJA ir nevis patstāvīga slimība, bet tikai viena no formām, kā organisms reaģē uz kaitīgu ārēju aģentu iedarbību.

ŠIZOFRĒNIJA izpausmes ir ļoti daudzveidīgas. Smagākos gadījumos (tie sastopami samērā reti) ŠIZOFRĒNIJA sākas pubertātes vecumā, strauji progresē un drīz vien noved pie t.s. defekta stāvokļa (šizofrēniskās plānprātības) — atmiņa un formālās spriešanas spējas saglabājas, bet defekts izpaužas īpatnējās pārmaiņās personībā. Slimnieki parasti kļūst emocionāli truli, nereaģē uz nopietniem, pat smagiem notikumiem, reizēm tajā pašā laikā saglabājot pārāk lielu jūtīgumu pret indiferentiem notikumiem. Rodas patol. noslēgtība ( autisms), intereses kļūst nesaprotamas, bieži dīvainas, abstraktas, neproduktīvas.
Atšķirībā no depresijas ŠIZOFRĒNIJA slimnieki nespēj veikt parasto darbu nevis domāšanas un kustību kavēšanas dēļ, bet kvalitatīvo domāšanas pārmaiņu dēļ — tā zaudē mērķtiecību, dominē no reālām iespējām un reālās situācijas atrauta, tukša spriedelēšana (rezonēšana). Iestājoties gribas defektam, zūd intereses un aktivitāte.

ŠIZOFRĒNIJA slimniekiem novērojami gandrīz visi psihiatrijā pazīstamie simptomi (visbiežāk murgi un halucinācijas). kas paši par sevi ir nespecifiski un var būt arī citu psih. slimību gadījumā. ŠIZOFRĒNIJA slimniekiem nekad nerodas epileptiskas lēkmes, apziņas traucējumi (izņemot oneiroīdu). Šizofrēnijai iespējami vairāki norises veidi.
Nepārtrauktā forma parasti sākas agri un strauji noved pie šizofrēniskās plānprātības.
Periodiskajai formai raksturīgi paasinājumi un uzlabošanās. Tā nekad nenoved pie liela defekta. Var būt abu šo formu apvienojums — rekurenti progredienta forma: uz lēni, nepārtraukti norisošās slimības fona rodas akūti paasinājumi.
Bieži sastopama gausi ritošā ŠIZOFRĒNIJA forma, kam simptomātika vāji izteikta un kas noris pietiekami labvēlīgi, netraucējot slimnieku piemēroties dzīvei.

Ārstēšanā lieto neiroleptiskus līdz., ko atkarībā no slimības simptomātikas kombinē ar antidepresantiem, nomierinošu, vispārspēcinošu terapiju un psihoterapiju. Liela nozīme ir darba terapijai slimnīcas apstākļos un pareizai darba izvēlei pēc ārstēšanās. Par slimnieka darbspēju un rīcībspēju lemj ĀKK un DEĀK katrā konkrētā gadījumā atsevišķi.

Profilaksē nozīme ir piederīgo un darbabiedru pareizai un taktiskai attieksmei pret slimnieku. Saslimušajam regulāri jāapmeklē psihoneiroloģiskais dispansers, jālieto vajadzīgie medikamenti un jāievēro ārsta norādījumi. Ja slimnieks pret ārstēšanos izturas noraidoši vai nevērīgi, zāļu lietošana, kā arī slimnieka veselības stāvoklis jākontrolē piederīgajiem.