DEPRESIJA

Komentāri
Skaidrojums: lat. depressio nospiestība, nomāktība
— visu psih. procesu aizkavējums, nomāktība. Tipiskos gadījumos sastopams DEPRESIJA sindroms — nomākts garastāvoklis, intelektuālais (domāšanas) aizkavējums un kustību (motoriskais) gausums. Raksturīgs izskats — nomākta cilv. poza, dziļu skumju izteiksme sejā, cilv. izskatās vecāks par saviem gadiem. Garastāvoklis saistīts ar smagu skumju, bēdu, nomāktības sajūtu, slimnieks sūdzas par bezcerību, dzīvesprieka trūkumu. Intelektuālais aizkavējums izpaužas lēnā domāšanā, gausā runā īsiem teikumiem, grūtībās saprast garāku stāstījumu vai sarežģītāk formulētus jautājumus un uz tiem pareizi atbildēt. Smagākos gadījumos intelektuālais aizkavējums var maldināt un ārēji līdzināties plānprātībai. Domāšanas gausums drīzāk pamanāms garīgā darba darītājiem, kuriem, iestājoties DEPRESIJA, grūtāk veikt savus uzdevumus (izpildīt uzdevumus laikā, precīzi formulēt domu, atrast vajadzīgos vārdus); darbā viņi pieļauj izglītībai un parastajām spējām neraksturīgas un it kā nesaprotamas kļūdas. Dažkārt domā, ka tā ir pārpūlēšanās vai arī pavirša attieksme pret saviem pienākumiem. Iestājoties DEPRESIJA, mainās arī domu saturs, rodas depresīvas pārspīlēšanas idejas un slimnieks mokās ar mazvērtības sajūtu, uzskata sevi par nespējīgu, neveiksminieku, visur redz tikai grūtības un bezizeju, arī pagātni skata drūmās krāsās. Smagā DEPRESIJA slimnieki atsakās no uztura, kopšanas, ārstēšanas, piederīgo uzmanības, jo ir pārliecināti, ka nav to pelnījuši; pret citiem izturas sevišķi laipni, pat pazemīgi. Slimnieki ir mazrunīgi, laiku pēc darba pavada bezdarbībā. Rodas depresīva depersonalizācija un derealizācija. Iestājas bezmiegs, zūd ēstgriba, sastopami izteikti veģetatīvi traucējumi (spiediena sajūta krūtīs, galvā, plecos, asinsspiediena svārstības, paātrināts pulss, var būt arī sāpes sirds rajonā, sirdsklauves, paaugstināta t), kas var radīt aizdomas par stenokardiju vai infarktu, parādās aizcietējums, sausums mutē, asaru trūkums un nespēja raudāt. Raksturīgas stāvokļa diennakts svārstības ar smagāko periodu rītos un uzlabošanos vakaros. Slimniekam var rasties domas par pašnāvību, tāpēc viņš pastāvīgi jāuzrauga, ja vajadzīgs, stacionāra apstākļos. DEPRESIJA ir viena no biežāk sastopamajām psih. slimību izpausmēm, attīstās maniakāli depresīvās psihozes, šizofrēnijas gadījumā, pēc smagām psihotraumām (↑ arī reaktīvais stāvoklis), kā arī involūcijas periodā un lielā vecumā. Depresijai ir tendence norisēt fāzēs, ar laiku tā izbeidzas pat bez ārstēšanās. Nepieciešama pastiprināta atpūta un miers, nedrīkst slimniekam, kā to reizēm nepareizi dara, uzlikt papildu slodzi (mudināt saņemties, iesaistīt kultūras pasākumos u.tml.). DEPRESIJA var atkārtoties, tāpēc svarīgi laikus pamanīt pirmās DEPRESIJA pazīmes (parasti miega un ēstgribas traucējumi), lai nekavējoties grieztos pie ārsta un aizkavētu DEPRESIJA padziļināšanos. Ārstē ar antidepresantiem.

Komentāri (3)

Rādīt komentārus augošā secībā
  • gita, 2014-07-23 10:54:29

    arī es zinu kā tas ir

  • H, 2013-11-20 21:49:09

    Līga, drošivien šo vairs neizlaisīsi, bet nu tomēr - pie psihologa esi mēģinājusi griezties? Un man liekas, ka varbūt tomēr bērniem vajadzētu stāstīt - varbūt viņi tevi varētu morāli uzmundrināt. Bet nu neesmu nekāds ārsts.
    --
    Pašam arī, palasot šo, liekas, ka ir depresija...

  • Līga, 2009-11-01 20:06:46

    Kādu laiku nelietoju medikamentus depresijas ārstēšanai - pati nolēmu, ka nu varu dzīvot bez tiem, ir pagājis ~ mēnesis un man šķiet, ka esmu pilnīga idiote. Riebjos pati sev un, ja vien man nebūtu divu bērnu, ko audzinu viena, visticamāk jau sen būtu atradusi veidu, kā atbrīvoties no tik nejaukās un grūti panesamās cilvēciskās čaulas. Arī šobrīd es jūtos nožēlojami, līdz rītam man ir jānosūta zīmējumi, kuri vēl pat nav uzzīmēti, bet es nezinu veidu, kā tos kvalitatīvi un atbilstoši klientu prasībām uzzīmēt, labprātāk es gleznotu. Kaut ko tādu, kam nav jāiekļaujas nekādos rāmjos, nekādos nosacījumos. Maksimālais laika posms, kurā ne reizes no manas zemapziņas nav atskanējusi frāze: "Es gribu nomirt!!!" ir bijis aptuveni 3 nedēļas - tas bija zāļu lietošanas laikā. Tieši pirms divām nedēļām arī svētdienas vakarā es tam biju ļoti tuvu, maz ko es atceros no tās svētdienas, bet atsevišķas epizodes ļoti skaidri, arī to, ka pirmoreiz nevēlējos nomirt nevis tāpēc, ka man ir pienākums pret bērniem, bet gan ļoti savtīga iemesla dēļ - es pēc viņiem ilgošos, es nezinu vai tur ir arī šādas izjūtas, bet tajā brīdī es sapratu, ka vēl nevēlos aiziet, lai cik smagi būtu. Toties kaut kas dziļi manī liek man būt zemāk par zāli, tā nav mana apziņa, kas nenovērtē atrašanos ķermeniskajā veidolā, arī rakstu es šobrīd tāpēc, ka nevēlos būt viena - bērnu šobrīd nav mājās, bez tam bērniem es nekad nestāstu, cik slikti jūtos, nemaz nerunājot par to, ka vēlos vienkārši izrubīties. Tā nedrīkst domāt un to nedrīkst skaļi teikt. Nākamnedēļ es braukšu uz slimnīcu, ja vien man būs nauda, par ko aizbraukt.

Vārds:
Komentārs:
 Drošības jautājums:divi plus vienpadsmit =