Pumpuru izmantošana tradicionālajā farmakoloģijā aizstiepjas līdz viduslaikiem, līdz alķīmiķu ērai. Beļģu ārsts Puls Henrijs 1960. gadā lika pamatus „fitoembrioterapijai”. Ārsts izgudroja augu valsts augu dzinumu tīro ekstrakciju – macerāciju. Pumpurus liek spirta – ūdens – glicerīna maisījuma uz 21 dienu, pēc tam filtrē. Iegūtā substance, ko dēvē par „mātišķo macerātu”, atšķirībā no „spirta macerāta” ir pamats fitoterapeitiskiem šķīdumiem. Ierasti macerātu lietoja nelielās devās atšķaidot ar ūdeni, pa 5-15 pilieniem dienā (vienu vai divas – trīs reizes dienā). 1970-tajos gados doktors Maks Teto, homeopāts, pārsauca "fitoembriterapiju” par „ gemmoterapiju”, kas mūsdienās ir pasaulē pieņemts jēdziens. Mūsdienās laboratorijas izgatavo pumpuru ekstraktus macerāta formā vai 1D, kas nozīmē šķīdums, kas atšķaidīts 10 reizes attiecībā pret oriģinālo macerātu.