mākslīga asinsrite, kuru organismā uztur ar mākslīgās asinsrites aparātu. Pirmo reizi EKSTRAKORPORĀLĀ ASINSRITE cilvēkam lietoja 1953. g., ķirurģiski ārstējot piedzimtu sirdskaiti. EKSTRAKORPORĀLĀ ASINSRITE izmanto gk. sirds ķirurģijā, kad nepieciešams sirdi uz laiku izslēgt no kopējās asinsrites, lai likvidētu dažādas piedzimtas vai iegūtas sirds anomālijas (sašaurinājumus, defektus u.tml.). EKSTRAKORPORĀLĀ ASINSRITE laikā organismā notiek bioķīmiskas un patofizioloģiskas pārmaiņas, kas saistītas ar operācijas traumu, manipulācijām no asinsrites izslēgtā sirdī un lielajos asinsvados, hipoksiju un daudziem vēl nepilnīgi izpētītiem refleksiem. EKSTRAKORPORĀLĀ ASINSRITE var izraisīt asiņošanu, kuras cēlonis ir organismā mākslīgi radusies hemofilija.